O. Vācieša dzejas krājuma analīze

Kādā ļoti vējainā vēlā vakarā nolēmu sākt lasīt O. Vācieša dzeju. Jau kādu laiku savos grāmatu plauktos centos atrast kādu viņa darbu, tomēr nekā, laikam kaut kur pavasara remonta steigā Ojārs Vācietis ir paslēpts dziļi zem citām grāmatām -kādā no kastēm, kur tās īslaicīgi ‘’dzīvo’’. Tomēr, kad remonts beigsies un kad mēs uzbūvēsim jaunu grāmatu skapi, kas slieksies līdz pat griestiem, es zinu, ka tad kaut kur es viņu atradīšu, kaut kur pašā lejā, tā lai ērti paņemt, lai nav jāmeklē trepes, jo viņa uzvārda burts ir pirms pirmspēdējais, tomēr viņa darbi būs rokai ērti aizsniedzamā vietā.
Izlasīju dzejoļu krājumu ‘’Elpa’’- dzejoļi no 1960. līdz 1964. gadam.
Laiks, telpa, liriskais ‘’es’’ Ojāra Vācieša dzejā.
Jau krājuma pirmais dzejolis radīja spēcīgas izjūtas un sagatavoja mani dzejoļiem, kurus pēc tam lasīšu. ‘’Cements’’ ir šī dzejoļa virsraksts. Tas ir interesanti, taču kā jau teicu, mums pašlaik ir remonts, tāpēc cementu pēdējā laikā esmu redzējis vairāk kā man vajadzētu. Cements ir raupjš un pelēks, tas saulē lēni silst, tāpēc vecāki nevēlās, lai bērni sēž uz cementa- apsaldēties taču var! Manuprāt, šis dzejolis ir par pagājušā gadsimta vidus cilvēkiem. Cilvēki tiek salīdzināti ar ķieģeļiem, tie visi kopā veido dzīves mūri, iekārtu, tomēr tiem visiem ir jābūt izturīgiem, neviens nedrīkst būt trausls. …