Demokrātiska sabiedrība nav iedomājama bez cilvēka neatņemamām tiesībām izpaust savas domas un uzskatus. Un nav būtiski vai mēs piekrītam cita cilvēka uzskatiem, vai nepiekrītam. No tā izriet, ka cilvēks ir tiesīgs paust savu viedokli par jebkuru tēmu, kā arī šis viedoklis ir subjektīvs un tas atkarīgs no katra individuālās sapratnes. Bieži vien cilvēka sapratne un līdz ar to tā spriedumi ir samērā aprobežoti, kas izskaidrojams ar to, ka katru no mums – mazo, lielās sabiedrības daļu, ļoti ietekmē ap mums esošā apkārtējā vide, sabiedrība, kurā mēs atrodamies, un visbeidzot mūsu sociālais un ekonomiskais statuss. Bēdīgi ir atzīt, ka mūsdienu cilvēks neiedziļinās sapratnes problēmās kopumā, viņa pieeja ir vispusīga un savtīga. Tas nozīmē, ka mūsdienu cilvēkam ir svarīgākas patreizējās un konkrēti ar viņu saistītās rūpes un problēmas, bet problēmas, kas saistās ar vispārīgām tēmām kā, piemēram, cilvēku sapratne kā problēma visā visumā to neinteresē. Taču vērojot katru personību individuāli, parādās fakts, ka sapratnei cilvēka mūžā ir ļoti liela nozīme, jo katrs mēs vēlamies būt saprasti un pieņemti tādi, kādi mēs esam.
Uz reiz laikam rodas jautājums, kāpēc izvēlējos tieši šādu tēmu, bet nevis kādu citu? Uz šo jautājumu tāpat, kā filosofiem ir visai grūti atbildēt, bet galvenais iemesls ir tas, ka šis jautājums mani piesaista, jo man tas liekas kaut kas neizzināts. Tāpēc, lai kaut cik izprastu tā būtību, šajā darbā pacentīšos salīdzināt un izanalizēt divu pasaules slavenu, Jauno laiku filosofu – empīriķu Džona Loka un Deivida Hjūna sapratnes jautājuma risinājumus. Par pamatu salīdzinājumam ir ņemti Džona Loka darbs “Eseja par sapratni” un Deivida Hjūna darbs “Pētījumi par cilvēka sapratni”.…
