Pārdomas par Džona Boulbija darbu "Drošais pamats"

Cilvēkam, piedzimstot, piemit tikai viselemetarākie mehanismi, dzives uzturēšanai. Pēc fiziskas uzbūves, pēc nervu sistēmas organizācijas, pēc darbības tipiem cilvēks - vispilnīgāka būtne dabā. Bet pēc stavokļa, dzimšanas brīdī evolucijas rindā var noverot pilnības krīšanu – bērnam nav nekādas gatavas uzvedības formas. Parasti, jo augstāk dzīva būtne stav dzivnieku rindā, jo ilgāk turpinas viņa bērnība, jo pezpalidzīgaka ir šī būtne piedzimstot. Tāds ir viens no dabas paradoksiem. Tieši tāpēc Boulbija gramatai ir liela nozīme, jo šaja grāmatā viņš skaidro, kāpēc bērnam ir tik svarīga savstarpēja pieķeršanas ar vecākiem vai aprupējosõ personu.…