Pārspriedums par G.Donicetti operu "Lucia di Lammermoor"

Atgriežoties pie operas, es vēlos minēt, ka šajā darbā es saskatīju to, ko es nekad (vismaz tā ceru) nedarītu, nevis otrādi. Kā viens no piemēriem, ko es es aizguvu ir situācija, kad Lučija parakstīja laulības dokumentus. Viņa nevarēja pagaidīt, kamēr ieradīsies viņas mīļotais vai kaut kā mistiski sazināties ja ne ar viņu, tad kādu citu?! Lūk to es nesapratu. Kā viņa var visam atmest tik vienkārši ar roku? Man šķiet, ka es principa pēc vienkārši neprecētu to cilvēku, aizbēgtu. Neticu, ka to nevarēja izdarīt. Arī citās situācijās... Es gaidu, ticu, ka viss nokārtosies, nevis vienkārši pieņemu jaunu lēmumu.
No šīs operas es paņēmu jau minēto ideju par to, ka nav atpakaļceļa vai citu „mistisku” ideju. Tikai uz priekšu. Neskatīties ne pa labi, ne kreisi! Ticēt sev! Saviem spēkiem, iet uz mērķi! Ja ir apsolīts, tad turēties pie sava solījuma. Pat kā Solveiga no „Pēra Ginta”. Lai cik naivi un muļķīgi tas nebūtu, viņa ticēja, turēja savu solījumu, gaidīja... Arī tagad manā profesionālajā darbībā ir šāda „krīze”, kad īsti nezini, ko darīt. Palikt pie tā, kas ir vai riskēt (laika trūkuma dēļ) un iet uz priekšu! Jā, ir ļoti svarīgi, ka cilvēkam dzīvē ir „atskaites punkti”. Manā gadījumā – klavieru ieskaites. Bet vai tad šo ieskaišu dēļ es mācos, spēlēju un, visbeidzot, dzīvoju?! Pēc 5, 10 gadiem tās ieskaites būs „kaķim zem astes”, bet tiks atminētas tās sajūtas, emocijas, ko es piedzīvoju. Vai vienatnē, vai daloties ar citiem..
Nobeigumā es vēlos minēt, ka dzīve tāda operas izrāde vien ir. …