Pārvietošanās problēmas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām

Labi izklausās vārds – pieejamība. Pieejamība nozīmē, ka tas, ko cilvēks vēlas ir viņam pieejams. Vai tie būtu sociālie pakalpojumi, indivīdam nepieciešamā informācija vai arī apkārtējā vide. Un savukārt apkārtējās vides pieejamība nozīmē, ka sabiedrībā par vienu šķērsli ir mazāk, lai cilvēki ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem, veci cilvēki un māmiņas ar bērnu ratiņiem un vispār ikviens sabiedrības loceklis varētu nokļūt tur, kur viņš vēlās – skolā, darba vietā, poliklīnikā, veikalā, pie draugiem utt..
Daudzu invalīdu nedienas sākas jau pie dzīvokļa durvīm. Tās ir pārāk šauras, lai ar ratiņkrēslu varētu izbraukt. Ja tas izdodas, grūti iekļūt liftā vai arī namā tā nav vispār. Izkļūstot no savām mājām, jāsastopas ar citām problēmām, kas cilvēkiem ar kustību traucējumiem apgrūtina pārvietošanos.
Ceļot mājas, netiek ievēroti visi būvnormatīvi, kas pieņemti, lai atvieglotu invalīdu pārvietošanos. Bieži tiek uzliktas nepareizas flīzes, grīdas segumi, kas neder invalīdam. Vairāki veikali, kuri izveidojuši invalīdiem paredzētās uzbrauktuves, tālāk viņus "nelaiž" — seko pakāpieni, pa kuriem nobraukt nav iespējams. Brīžiem liekas, ka šie pandusi tiek būvēti tikai tādēļ, lai papīros būtu ķeksītis, ka tāds pastāv.
Tāpat invalīdi nevar iekļūt kinoteātros, teātros. Vienīgā vieta, kuru mēs zinām, kur cilvēks ar īpašām vajadzībām var mēģināt uzbraukt, ir tagad remontētais Latvijas Nacionālais teātris, kur ir izveidota uzbrauktuve, taču tā ir tik stāva, ka pa to nevar uzbraukt bez cilvēku palīdzības. …