Pasaka par Margrietiņu

Savukārt visčaklākā pele jau arī nesnauda. Par pietrūkstošā burta cenu tai vajadzēja dabūt rokā Margrietiņas rotu, un pele steigšus uzvēla akmeni Margrietiņas ceļā. Un, ak vai, Margrietiņa paklupa par akmeni; krelles pārtrūka; akmens pēkšņi izauga par klinti un Margrietiņa krita lejā viegli kā balts zieds.
Pele aši knaši izlīda no klinstsbluķa apakšas un skrēja uz vārtiem. – Bet, še tev nu bija, pulkstenis jau nosita trīspadsmito stundu, un vārti ar smagu būkšķi aizcirtās pelei taisni deguna priekšā.
Neko darīt; pele pavērsa skatu atpakal un, ak tavu brīnumu, - ko viņa tur ieraudzīja – tajā vietā, kur bija izbirušas krelles, tagad ziedēja puķes; Visām ka viens – balts, spītīgi spurains vainadziņš galvā un dzintara pērle vidū – margrietiņas vārdā.
…