P.Bankovska romāna "Eiroremonts" recenzija

Pauls Bankovskis visproduktīvākais jaunās paaudzes latviešu prozists {..}tipisks postmoderns rakstnieks, kuram par visu vairāk interesē grāmatas-un literatūras vispār jēga un būtība1.
Tieši tāpēc rodas jautājums, kas ir tās būtiskās lielās vai mazās lietas, kuras mūs uzrunā, un šoreiz ne no „Dienas” kultūras lapām, Delfi portāla vai prozas lasījumiem, bet gan no romāna, par kuru Ilva Skulte teikusi: “...uzrakstīts diezgan daudz – ar savām 520.lpp darbs šķiet gluži vai moderna Andreja Upīša Zaļā zeme [] rakstīts “dažādi” – tas attiecas ne tikai uz eksperimentiem ar realitāti, gramatiskajiem laikiem, valodas funkcionālajiem stiliem, grafisko reprezentāciju, žanriem utt.”2
Tik tiešām lapa pie lapas sīki un smalki aprakstīti sižeti, vērojami, izjūtas, bet līdzās pavirši pieminēti notikumi, kuriem vajadzētu raksturot mūsu laiku, bet tā vietā mani līdzīgi kā Benu Latkonski pārņem divējādas jūtas, proti: „Romāns nenoliedzami pretendē uz intelektuālismu un augstas raudzes literatūru []..bet uzskatu, ka nevar radīt pilnvērtīgu literatūru, ja autors neizjūt mīlestību vai vismaz cieņu pret lasītāju
Ja autors atļaujas vienā lappusē teikt, ka Valdis bija klases krutākais džeks, kurā iemīlējušās visas klases meitenes, bet citā atgādināt par viņa skolas gadu salauztajām, ar leikoplastu notītajām brillītēm plastmasas rāmjos; ja nemitīgi putrojas hronoloģijā un to pašu Valdi, galvenā stāstītāja (dz. 1971) klases biedru, 1983. gadā pamanās nosūtīt uz Rietumiem, kur tas (12 gadu vecumā) iepazīstas un cenšas pavedināt savu nākamo sievu; ja laikā, kad Valdis tirgojis polietilēna maisiņus ar Montana džinsu reklāmām par pieciem rubļiem gabalā, viņš brīvi pastā abonējis Rietumu popmūzikas žurnālus, tad pārliecības, ka autors ciena lasītāju, nav.”…