Pesimisms

Apnicīga ziema. Pilsēta – gaiša, bet bezkrāsaina. Debesis savelkas kopā. Tajās atspīd ēku vienmuļie jumti, atstarojas asfalta pelēkums no tikko svaigi tīrītās ielas. Lielas, mīkstas sniega pārslas viegli nolaižas no debesīm, pieskaras zemei. Ikdienas straume. Cilvēki. Ielas. Plūst. Tiecoties pēc augstiem, izsapņoties mērķiem, tie virzās uz priekšu. Kāds mēģina izkulties no bedres, kurā jau labu laiku iesīkstējis bezcerībā, kāds cits tiecas pēc visaugstākā, sabradājot visu, kas cildens un skaists, vēl kāds meklējot mētājas pa lielveikalu plauktiem... Cilvēki visu dzīvi plūst, ikdienas straumē noslīkstot. Ikviens ar saviem sapņiem, domām, mērķiem, iecerēm, neveiksmēm un panākumiem plūst pa straumei.…