Pierādījumi un pierādīšana civilprocesā

Civilproces vēsture meklējama līdz ar Senās Romas valsts izveidošanos un nostiprināšanos, no personu pašiem savu privāto tiesību pašaizsardzības, civiltiesiskajos strīdos pakāpeniski radās un izveidojās tiesas aizsardzība. Šo pāreju iezīmēja senākā zināmā Senās Romas tiesību kodifikācija – Divpadsmit tabulu likumi (Leges duodecim tabularum; 451.–450. g. p. m. ē.). Pirmās rakstiskās liecības par civiltiesisko strīdu izskatīšanas procesuālo kārtību sniedzis romiešu jurists Gajs (Gaius) savā darbā “Institūcijas” (Institutiones, 2. gs. vidus). No 12. gs. kontinentālajā Eiropā sāka attīstīties romāņu–ģermāņu tiesiskā sistēma, kuras pamatā bija Senās Romas tiesības. Viduslaiku Eiropas valstīs romāņu–ģermāņu tiesiskā sistēma tika ieviesta, ņemot vērā katras valsts nacionālās atšķirības. Šīs tiesiskās sistēmas pamatā bija rakstītais likums. Tiesneši, skatot lietas, pamatojās uz likumā nostiprināto procesuālo kārtību. Civilprocesam bija raksturīgs t.s. inkvizīcijas jeb izmeklēšanas process. Tiesnesim bija aktīva loma lietas sagatavošanā iztiesāšanai. Viņš bija apveltīts ar tiesībām uzdot jautājumus lietas dalībniekiem, lieciniekiem un ekspertiem, kontrolēt procesa gaitu. Romāņu–ģermāņu tiesību sistēma pastāvēja Vācijā, Francijā, Beļģijā, Austrijā, Holandē, Itālijā, Spānijā, Polijā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un citur.
Vēsturiski civilprocesā procesuālo pierādīšanu izprata kā tiesas pārliecināšanu par strīdīgo faktu pastāvēšanu un šāda pieeja pierādīšanai daudzās valstīs pastāv arī mūsdienās.
…