Mazgājot bērniņu, vannā parasti lika : naudu, lai bērniņam būtu bagātība, sarkanu dzīpariņu (pavediena galiņu) meitenēm, lai vieglas mēnešreizes, zaļu dzīpariņu — lai zobi viegli aug, oglīti, lai neviens nevar noskaust. Uzskatīja, ka mazgājoties šajā ūdenī, bērniņš saņem svētību turpmākajai dzīvei. Ūdens arī bija pirmais, kas atdalīja mammu no bērniņa, jo pirmās septiņas dienas pēc dzemdībām, lai arī fiziski atdalījušies, jaundzimušais un māmiņa vēl skaitījās viens vesels.
Mūsdienās bērnus uz pirtīm neved, jo pārsvarā pirmā mazgāšanās notiek vannā (vannas istabā), sakarā ar to, ka ir notikusi strauja attīstība visās jomās, un pirts ir retums.
Manai radiniecei nesen piedzima puisītis, un pirmo nedēļu viņš netika mazgāts. To es zinu stāstīt no viņas pašas stāstītā. Bet, kad bija pagājusi nedēļa, tika rīkota pirmā kopīgā mazgāšanās. Ūdens tika uztaisīts ne pārāk karsts, lai neapdedzinātu bērna maigo ādiņu un tajā tika ieliets zāļu novārījums. Tas nebija Jāņu vainaga novārījums, bet vienkāršs zāļu tējas novārījums, ko pielēja klāt, kad peldināja jaundzimušo. Jo pēc radinieces stāstītā, bērna ādiņa vēl ir pārāk jūtīga, lai to mazgātu ar ziepēm vai kādu citu līdzekli ,kas ir paredzēts šim nolūkam.
Salīdzinot vecās tradīcijas un tagadējos mediķu ieteikumus, tad šādu ūdens procedūru nevajadzētu veikt, kamēr nav pilnīgi sadzijusi nabas brūcīte, t.i., pirmās 3-4 nedēļas.…
