Politika un tiesības. Demokrātijas principi

Tautas suverenitātes princips, kas nosaka tautu par visas valsts varas avotu un tās nesēju, ir jānošķir no tautvaldības principa. Tautas suverenitātes princips ir nemainīgs kā ideālā kategorija, uz kuru sasniegšanu ir jātiecas, bet tas var pastāvēt arī nedemokrātiskās valstīs. Bez tautvaldības tautas suverenitātes ideja pastāv tikai kā formāla kategorija, kurai ar politiskajām reālijām ir attāls sakars. Tautvaldība, pretēji tautas suverenitātes principam, ir mainīgs lielums, jo katrā valstī tiek meklēts atbilstošs ietvars, kādā īstenot tautas suverenitātes principu.
Parasti demokrātija arī tiek skaidrota kā tautvaldība, taču šajā pieņēmumā ir milzīga kļūda. Demokrātija nav nekas vairāk kā absolūta tautas vara, kas tiecas kļūt par tirānu. Tauta kā varas avots nepazīst šķēršļu savai gribai, jo demokrātija ietver priekšstatu par neierobežotu tautas gribu, kas pati par sevi ir leģitīma. Turpretī tautvaldība kā dinamiska tautas suverenitātes izpausme konkrētā valsts iekārtā mainās līdzi izpratnei par tautas suverenitāti.
Šobrīd tautas suverenitātes principa saturs ir sašaurināts, no tā izriet arī attiecīga tautvaldības izpausme. Savukārt demokrātija nespēj sašaurināt sevī ietverto tautas absolūtismu, jo tas ir vienīgais demokrātijas jēdziena saturs. Ideja, „ka tauta pati var tiesu spriest, likumus dot un pati tos izpildīt – tāda demokrātijas beidzamā konsekvence var gulēt tikai tālā pagātnē, bet nevis nākotnē. Tālā pagātnē mēs varam iedomāties , ka zem ozola sapulcējas tauta, tur spriež likumus, tur tiesu , bet tagad dzīve ir tik kvalificēta un tik diferencēta, ka tāda veida tiešā demokrātija ir utopija”.
…