Kādus iekšējos priekus piedāvā politiķa karjera? Kādi personiskie nosacījumi noteikti tiem, kas tai pievēršas? Pirmkārt, tā sniedz varas izjūtu, pat formāli pieticīgā amatā apziņa par ietekmi uz cilvēkiem, līdzdalība varā pār tiem, bet pirmkārt jau izjūta, ka turi rokās vēsturiski svarīgu norišu nervu, paceļ profesionālu politiķi pāri ikdienai. Var teikt, ka galvenokārt politiķim izšķirīgas ir trīs īpašības: kaisle, atbildības izjūta un acumērs. Kaisle kā lietišķums: kaislīga nodošanās lietai, tam dievam vai dēmonam, kas ir tās pavēlnieks. Tikai ar kaisli vien nepietiek. Tā nepadara par politiķi, ja, kalpojot lietai, atbildību pret šo lietu nepadara arī par darbības izšķirīgo vadzvaigzni. Tāpēc – tā arī ir politiķa izšķirīgā psiholoģiskā īpašība – ir nepieciešams acumērs, spēja iekšējā savāktībā un mierā ļaut iedarboties uz sevi reālijām, proti, izveidot distanci pret lietām un cilvēkiem. Nedistantēcība tieši kā tāda ir viens no jebkura politiķa nāves grēkiem, tā ir viena no tām īpašībām, kuras izkopšana mūsu intelektuāļu pēcnācējos nolemj tos politiskai nespējai.
Tāpēc politiķim ik dienu, ik stundu jāpārvar visnotaļ triviāls, pārlieku cilvēcisks ienaidnieks: visparastākā iedomība, kas ir jebkuras lietišķas atdošanās un distances nāvīgākā ienaidniece, šajā gadījumā – ienaidniece distancei pašam pret sevi. Iedomība ir visai izplatīta īpašība, var gadīties, ka neviens nav pilnīgi brīvs no tās. Akadēmiskajās un zinātniskajās aprindās tā ir sava veida arodslimība. Taču zinātnieka iedomība ir relatīvi nekaitīga, jo kopumā netraucē zinātnisko uzņēmumu. Pavisam citādi ir ar politiķi. Viņš strādā, tiecoties pēc varas kā pēc obligāta līdzekļa, tāpēc pie viņa normālajām īpašībām patiešām pieder, kā mēdz izteikties, ‘’varas instinkts’’. Grēks pret viņa profesijas svēto garu sākas tur, kur šī tiekšanās pēc varas kļūst nelietišķa un pārvēršas par personiskas pašapmierināšanās priekšmetu, nevis tiek izmantota vienīgi kalpošanai lietai.
Kā jāizskatās lietai, kurai kalpojot politiķis tiecas pēc varas un izmanto varu, tā ir ticības lieta. Viņš var kalpot nacionāliem vai vispārcilvēciskiem, sociāliem un ētiskiem vai kulturāliem, pasaulīgiem vai reliģiskiem mērķiem, viņu var balstīt spēcīga ticība progresam – vienalga, kādā nozīmē -, vai arī viņš var vēsi noraidīt šāda veida ticību, viņš var pretendēt uz kalpošanu kādai idejai vai, principiāli noraidot šīs pretenzijas, kalpot ikdienas dzīves ārējiem mērķiem, taču kaut kādai ticībai jābūt vienmēr. Citādi radības niecības lāsts nomāc arī ārēji visvarenākos politiskos panākumus.
…
