Jēdziens „politiskā līdzdalība” ietver sevī tos pasākumus un aktivitātes, caur kurām indivīdi var (vai cenšas) ietekmēt valdību, vai ietekmēt lēmumus, kurus pieņem valdība. Indivīdi var būt sadalīti dažādās grupās attiecīgi savam līdzdalības līmenim (piemēram: aktīvisti, vērotāji un vienaldzīgie), kā arī atbilstoši tai formai un veidam, kuru pieņem viņu līdzdalība (konvencionālā (likumīga, vispārpieņemtā), nekonvencionālā (netradicionālā) vai abas kopā). Līdzdalības veidi un formas ir ļoti dažādi, un galvenokārt tas, kādu formu pieņem cilvēku politiskā līdzdalība, ir atkarīgs no pastāvošās valsts iekārtas. Demokrātijā brīvprātīgā līdzdalība ir normāla parādība. Cilvēki var izvēlēties; vai viņiem iesaistīties politiskajos procesos, vai arī nē (piemēram, balsot vēlēšanās vai atturēties), un kādā veidā to darīt (piemēram, iestāties partijā vai rakstīt vēstules valsts institūciju pārstāvjiem, vai arī iet uz ielām streikot un rīkot mītiņus).
Politikai vislabvēlīgāk ir tad, ja cilvēki tajā iesaistās tieši. Viens veids kā to darīt ir, piemēram, izstrādāt jaunu likuma grozījumu, kā tas tika darīts 2004. gada 21. aprīlī, kad pieņēma grozījumu likumā „Par vides aizsardzību”. To pieņēma saeima un izsludināja Valsts prezidents. Šis likums stājās spēkā ar 2004. gada 1. maiju. Lai gan grozījumus likuma nav viegli panākt. Satversmes 65.pantā teikts: Likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts Prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī šinī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju. …