Postmodernisms- radies 20. gs. otrajā pusē (sākot ar 70. gadiem) ir specifiska mūsdienu garīgās dzīves orientācija, kurā atspoguļojas būtisku ideju un ticējumu krīze, kas cilvēkus orientējušas vairāk nekā divus gadu tūkstošus. Tas seko modernisma laikmetam, padziļina postklasiskās filosofijas pamatnostādnes un patlaban spēcīgi izpaužas Rietumeiropas mākslā, literatūrā, kultūrā, kā arī politikā, arhitektūrā un citur. Postmodernisma idejas brīvi var attīstīties tikai atvērtajās sabiedrībās, kas pieļauj uzskatu daudzveidību, plurālismu, sekmē atteikšanos no metanaratīviem (vispārējiem sižetiem par progresu, prāta uzvaru, viennozīmīgu skaistuma izpratni).
Postmodernisms vēršas pret trim galvenajām Rietumeiropas pārliecībām, kuras ir sekmējusi un attīstījusi klasiskā filosofija. Pirmā no tām - antropocentrisms, t. i., cilvēka īpašā, izcilā stāvokļa atzīšana, cilvēka nostādīšana pasaules centrā. Otrā - logocentrisms, t. i., loģikas un prāta izvirzīšana priekšplānā, maksimāla uzticība prātam. Trešā - skaistums kā absolūta ideja, t. i., pārliecība, ka mākslā var radīt viennozīmīgi skaisto.
I. Hasans izdala 11 postmodernisma īpašības, kas saskatāmas gan mākslā, literatūrā, kultūrā, gan arī politikā, zinātnē un cilvēku dzīves veidā:
• nenoteiktība,
• fragmentācija,
• dekanonizācija,
• patības trūkums un dziļuma zaudēšana,
• nereprezentējamība,
• ironija,
• hibridizācija,
• karnevālisms,
• piedalīšanās,
• konstruktīvisms,
• imanence.
Postmodernisma pamatjēdzieni ir diference, simulācija, intensitāte, marginalitāte, minoritāte, dekonstrukcija, nesamērojamība.
…
