Propagandas nozīme totalitārisma apstākļos neapšaubāmi ir milzīga. Tomēr ļoti daudzie zinātnieki uzskata, ka totalitārās valstīs propaganda un terors ir vienas monētas divas puses. Tam pamatā ir doma, ka „terors bez propagandas zaudēs lielu daļu no sava psiholoģiskā efekta, savukārt propagandai bez terora nebūs pietiekama svara”. Man, savukārt, ir drusciņ cits viedoklis. Manuprāt, terors un propaganda šodien un pagātnē (kaut vai tajā pašā 20. gadsimtā) ir divas atšķirīgas lietas. Pats terors šodien izskatās nedaudz citādāk, nekā tāds var būt, piemēram, totalitārajā PSRS. Protams, ka teroram joprojām piemīt ideoloģiskais moments, tomēr pats galvenais ir tas, ka šodien terors ir brutālāks un globālāks. Tomēr (kā es jau teicu) propagandai un teroram ir daudz līdzīga. To apstiprina nacistu teorētiķa Eižena Hadamovska vārdi, ka „Propaganda un vardarbība nekad nav pretrunā. Vardarbība var būt propagandas sastāvdaļa.” Var arī piemēri, kad propaganda nebija papildināta ar teroru, jo pēc tā nebija vajadzības. Tā bija fašistiskā Vācijā, - lai iegūtu stingrāku kontroli pār iedzīvotājiem austrumu okupētajās teritorijās, viņi sākumā izmantoja galvenokārt antisemītisku propagandu.
Totalitārisms propagandu aizstāj ar ideoloģisko apstrādi un izmanto vardarbību ne tik daudz, lai iebiedētu cilvēkus (tas tiek darīts sākumstadijā, kad vēl eksistē politiskā opozīcija), bet lai pastāvīgi realizētu savas ideoloģiskā doktrīnas un praktiskos melus. Totalitārisms ir neapmierināts ar apgalvojumu, ka bezdarba nav; propagandas ietvaros tas atcels bezdarba pabalstus.
Tā kā totalitāras kustības pastāv pasaulē, kas pati par sevi nav totalitāra, tās ir spiestas ķerties pie līdzekļa, kas parasti tiek uzskatīts par propagandu. Šāda propaganda parasti ir vērsta uz ārējo sfēru – vai nu uz vietējo iedzīvotāju netotalitāro slāni, vai arī uz netotalitārām ārvalstīm.
Pamaā totalitāra kontrole cenšas propagandas metodes izmantot tikai ārpolitikā vai kustības ārvalstu atzaros, lai sniegtu tiem piemērotu materiālu. Kad vietējā totalitārisma ideoloģiskā apstrāde nonāk pretrunā ar ārvalstu patēriņam paredzēto propagandas kursu (kā tas notika Krievijā kara laikā – ne tad, kad Staļins noslēdza sadarbības līgumu ar Hitleru, bet kad karš ar Hitleru noveda viņu demokrātisko valstu nometnē), savējiem propaganda vienmēr (!) tiek izskaidrota kā „taktisks pagaidu manevrs”. Cik vien iespējams, šī atšķirība starp ideoloģisko doktrīnu kustībā jau iesaistītajiem, kam propaganda vairs nav nepieciešama, un pārējai pasaulei paredzēto īsto propagandu ir jau nostiprinājusies kustībā, pirms tā nāk pie varas.
…
