Reiz dzīvoja

Agrs rīts, sals kož vaigos, ilgi nav bijusi tāda ziema! Kupenas tādas, ka gribētos kā bērnībā iekrist tajās un vāļāties uz nebēdu. Kā senāk, kā kādreiz, kad prieks sirdī bija vairāk kā bēdas. Braucu uz dievkalpojumu, ir ziemsvētku rīts. Man tāda īpaša diena, pirmoreiz sajutu sevi kā cilvēku, kurš sevi sāk iepazīt, apjaust un izjust. Visa iepriekšējā dzīve pagājusi kā neziņā par to, kas esmu, kāda esmu. Varbūt beidzot sirdī ienāks miers, domās saprašana, izbeigsies haoss. Ak, kaut tā būtu, kaut varētu izdzēst no atmiņas brīžus, kad esi juties kā lieks, nevajadzīgs priekšmets kāda rokās.…