Samērīguma princips

Secinājumi
Samērīguma princips ir viens no būtiskākajiem tiesību principiem. Tas nosaka to, ka starp publiskās varas darbību, kas ierobežo indivīda tiesības un leģitīmās intereses, un mērķi, ko publiskā vara ar šo darbību vēlas sasniegt, ir jābūt samērīgām attiecībām.
Atzinības vērts ir fakts, ka Latvijas tiesu sistēma lietas mēdz izskatīt arī pēc būtības, ņemot vērā tikai objektīvos lietas apstākļus (kā tas redzams Lietā Nr.3), t.i., spriedums var būt gan par labu vienai pusei, gan otrai pusei, neatkarīgi no tā, vai lietā iesaistīta valsts iestāde, vai privātpersona.
Tiesneši šajos gadījumos pilnībā demonstrē savu neietekmējamību.
Jāatzīst, ka Latvijas tiesas pārliecinoši un bieži savos spriedumos atsaucas uz samērīguma principa ievērošanu vai neievērošanu konkrētajā izskatāmajā lietā. Attiecībā uz iestādēm situācija reizēm ir citāda. Iestādes tiecas attiecīgo tiesību normu paplašināt vai sašaurināt lai tādejādi pamatotu savu rīcību.
Nereti atsevišķām iestādēm (piemēram, Pārtikas un veterinārais dienests, Valsts ieņēmumu
dienests) ir problēmas ar samērīguma izpratni, jo minētās iestādes “akli” vadās tikai pēc saviem
iekšējiem noteikumiem, vienu normu piemērojot visām situācijām. Viens likums visiem, tomēr jābūt arī kādam samērīgumam. Domājams, ka lielā mērā problēma “slēpjas” tajā apstāklī, ka liela daļa šajās iestādēs strādājošo (arī lēmumu pieņēmēji) nekad dzīvē nav atradušies tajā daļā tautas, kas tad reāli ar savu darbu valsts budžetam arī dod to lielāko devumu.
Tomēr pēdējo divdesmit gadu laikā Latvija savā attīstībā ļoti “augusi”, līdzās administratīvo sodu uzlikšanas procedūrai attīstot un pilnveidojot arī jautājumus, kas attiecas uz valsts atbildību privātpersonu priekšā.
…