Semiotiku vispārīgi pieņemts defināt kā zinātni, kas pēta zīmes. Tomēr šāds jēdziena skaidrojums var šķist nepietiekams, jo tas pilnībā neatspoguļo semiotikas pamatkoncepciju. Ko būtu jāsaprot ar jēdzienu zīme? Kādi ir semiotikas pamatjautājumi un izvirzītās problēmas? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāapskata zinātnes vēsturiskā attīstība, pētāmo jautājumu loks, nozīmīgāko pārstāvju uzskatu kopums, zinātnes specifiskās iezīmes un saistība ar citām nozarēm, jo tikai tā ir iespējams gūt skaidru priekšstatu par semiotikas būtību.
Jautājumi, kas saistīti ar zīmju sistēmām jau izsenis interesējuši valodniekus un filozofus. Antīkās kultūras pārstāvis Platons uzskatīja, ka vārdi atspoguļo to apzīmēto priekšmetu dabu, turpretī Aristotelis apgalvoja, ka vārdi un nosaukumi nav saistīti ar lietu dabu.1 Viduslaikos ideju par zīmju sistēmām attīstīja Augustīns, kurš runāja par “vispārēju zinātni par zīmēm, kurā zīme ir veids, kādā vārdi un dabiskie simptomi kļūst par līdzvērtīgiem objektiem”. 2 Teorijas par zīmēm (simboliem) atklājās arī vēlāko filozofu uzskatos, piemēram, atsauce uz to parādījās Džona Loka rakstītājā esejā 1690. gadā, kurā viņš uzsvēra, ka “vārdi nav nekas cits kā mūsu ideju simboli. Tos izmanto kā saprotamus simbolus ideju izteikšanai, bet idejas, ko tie izsaka, arī ir to īstais un patiesais piepildījums”. Loks arī ieviesa terminu zīme, lai apzīmētu vārdu kā valodas pamatvienību.3 Šie bija tikai teorijas izveides iedīgļi, jo semiotikas kā zinātnes pirmsākumi saistāmi ar 19./20.gadsimta lingvistiķa Ferdinarda de Sosīra un filozofa Čārlza Pīrsa darbību.
Sosīrs izvirzīja jēdzienu semioloģija, ar kuru apzīmēja zinātni, kura pēta zīmju lomu un nozīmi sociālajā dzīvē, un viņš tiek uzskatīts par lingvistikas un semiotikas “tēvu”. …