Tristāns un Izolde

Izolde bija kāda divdesmit gadus veca meitene no pilsētas nomales. Nedēļas nogalēs viņa piepelnījās strādājot vietējā bārā. Saimnieces mērķis bija izveidot smalku atpūtas vietu Moulin Rouge stilā. Tālab arī meičai bija interesants, laukos nepieņemams uzdevums – vakara gaitā viņai bija jāizšmauc no vīriešiem pēc iespējas vairāk dzērienu. Savas sešu gadus ilgās pavedinātājas karjeras laikā Izolde bija daudz ko iemācījusies. To, kā visātrāk no klientiem dabūt savu labumu, varēja ātri iemanīties. Var jau būt, ka meitene bija tikai skaista lellīte bez izglītības un piezemētu lietu izpratni, tomēr tajā pašā laikā prātā valdīja milzīgas skumjas un ilgošanās pēc prinča baltā zirgā, kurš aizvestu savu princesi prom no šīs bedres. Te jau nekāda normāla dzīve tāpāt nebija iespējama – katra veča rādīja virsū ar pirkstiem un smīņkāja par labvēlīgo likteni. Un katrs zēns un puika viņu zināja – atpazina kā raibu suni. Patiesībā – vietējie kurtizānei bija par prastiem. Negribējās vadīt savas vieglās dienas ar netīriem meža strādniekiem vai jauniem župotājiem. Tad labāk mēģināt savaldzināt kādu tūristu, kuri te šad tad ierodas braucot pa blakus esošo šoseju. Bet arī tie nebija nekādi cukurgabaliņi – vienmēr izsalkuši un nekaunīgi, lai gan maksāja labi. Romantiskajiem bija grūti izpatikt. Toties vīrieša ideāls Izoldei bija skaidrs kā avota ūdens vasaras naktī – skaistulis ar brūniem, čirkotiem matiem un brūnām acīm. Un vienalga, vai no Spānijas vai Itālijas. Ka tik aizvestu prom no Latvijas.
…