Jauns vai vecs, vienalga kurš, visiem savā ziņā ir grūtības, taču kuram viegli. Varbūt ir viegli tam, kas nedomā par grūtībām un sekām, varbūt ir viegli tam, kuram viss jau ir dots "zelta karotītē", vai arī viegli ir būt vienkārši jaunam un būt jaunam mūsdienu pasaulē. To neviens īsti nezin, jo cik jautājumu tik atbildes, cik viedokļu tik atbildes. Taču ir mūsdienas - 21. gadsimts uz visu ir jābūt atbildei un konkrētam, analizētam pamatojumam.
Protams, varētu žēloties par to cik grūti ir būt jaunam, taču es domāju, ka patiesībā tas ir vienkārši jauniešu naivums, kas vēl nav pametis bērna dvēseli un izdzīvošanas instinkta radītais egoisms pieaugušo pasaulē. Jaunam būt ir grūti, tie pieaug ātri. Tie saprot, ka kleitas paliek par uzmanības pievēršanu pretīgiem vīriešiem, cigaretes paliek par izeju, konfektes paliek dārgākas, jo tām klāt ir efekti, piektdienas vien paliek par lētākajām pudelēm ar grādiem un runāšana pretī paliek par aizsargmūri no pieaugušo pasaules. Tie tiecas atpakaļ, tie meklē bērnību no kuras tie izaug pārāk ātri. Jauni bēg, veci kliedz, toties abi cenšas sasniegt kaut ko, kas nav patiess. Es teiktu tie ir sapņi un sava veida halucinācija, kur viņi ir zemes valdnieki ar savu iedomātu godu. Patiesībā, abi ir līdzīgi un sava veida zemiski. Visi saka, ka jaunie ir mūsu nākotne, tad kāpēc jaunos nobloķē no tās nākotnes? Vai vecajiem ir bail, ka viņu fetiši būs aizliegti, vai arī vecie melo, jo savādāk viņu svarīgo skolotāju loma pazudīs? Jā, tā ir izglītība un mācība, taču kopš kura laika izglītība prasa tik daudz upurus? Kāpēc tā prasa antidepresantus pie mācību grāmatām, kāpēc tā prasa patstāvīgu nedrošuma sajūtu pie nevajadzīgām analīzēm tukšu vārdu dokumentiem? Bet tie taču ir tikai centieni, viss jau labi, tam nav atbildes.
