Dekarts, dārza instalāciju iedvesmots, apgalvo, ka ķermenis ir kā mehānisms – tāds pats mehānisms, kā cilvēka radītās mašīnas, tikai, protams, daudz sarežģītāks, jo to radījis “lielāks meistars”. Visi šie mehānismi darbojas tikai kā ķermeņi, sekojot dabiskajiem impulsiem un reaģējot uz tiem. Un vienkārši skatoties uz jebkuriem no šiem ķermeņiem (vai arī tādiem mehānismiem, kas ļoti atgādina dzīvu radību) nav iespējams pateikt, vai tie ir vai nav apveltīti ar prātu, jo to kustības būtu tik līdzīgas. Nebūtu pat tik vienkārši iespējams pateikt, kurš no tiem ir vai nav dzīva būtne. Dekarts norāda, ka to varētu parādīt tikai ar diviem līdzekļiem: pirmkārt tā ir valoda, kas varētu darīt ārējai pasaulei zināmas iekšējās domas, un otrkārt – prāta trūkums, kuru varētu novērot nespējā rīkoties un reaģēt jebkurā situācijā, jo prāts ir universāls, savukārt mehānismi darbojas tikai tādās situācijās, kādās tie ir iestatīti darboties. Tādā veidā ir iespējams atšķirt arī cilvēkus no dzīvniekiem. Dzīvniekiem gan ir dvēsele, ko pēc analoģijas Dekarts saskata arī mehānismos (iepriekšminētajās dārza instalācijās to dvēsele ir meistars, kas tās radījis un vada), taču tā ir pavisam atšķirīga no cilvēka dvēseles. Taču dzīvniekam nav valodas. Ar valodu netiek domātas skaņas, kas rodas no ķermeņa kustībām – orgānu izvietojuma un funkcionēšanas – vien. Tādas skaņas ir arī visos citos mehānismos. Valoda ir īpaša ar to, ka tā var izteikt acīmneredzamo – ne tikai kliedzienu, kuru izraisa sitiens pa muguru. Tas ir ķermeņa radīts. Valoda spēj izteikt domas, vēlmes, refleksiju, kas nav novērojamas savādākā veidā. …
