Venēcijas republika ieņēma ļoti svarīgu lomu Eiropas vēsturē daudzus gadsimtus, tomēr tās īstākie ziedu un varenības laiki bija posms no 13 – 16.gs. Pati varenības kulminācija bija 15.gs., kad Venēcijai bija viss – plašas teritorijas, liela vara, privilēģijas tirdzniecībā, noteicošā loma Vidusjūrā, bagātība -, bet 16. gadsimts jau pamazām sāka iezīmēt tās norietu. 16. gadsimtu Venēcijas vēsturē varētu saukt par karu un militāru sadursmju gadsimtu. Lai arī nepārtrauktas kauja notika arī pirms tam, piemēram, neskaitāmās sadursmes ar kaimiņiem dalmāciešiem, un ļoti daudz karu norisinājās arī 17.gs., piemēram, kari ar turkiem, tomēr 16.gs. notika divas Venēcijai ļoti nozīmīgas kaujas – kauja pie Agnadello un kauja pie Lepanto.
Venēcijas ārpolitiskās aktivitātes bija ievērojamas – tā nepārtraukti mainīja savus sabiedrotos, meklējot sev izdevīgākos variantus, turklāt jau kopš paša 16.gs. sākuma spēcīgi aktivizējās turku draudi – turki cenšas iespiesties Eiropas teritorijās. Ja uz 15.gs. beigām, pirms Itālijas karu sākuma un turku iebrukuma, Venēcijā bija ap 180 000 iedzīvotāju, tad uz 16.gs. vidu iedzīvotāju skaits Venēcijā bija nokrities līdz 168 000.
Līdz šim Venēcija vienmēr ļoti veiksmīgi darbojās diplomātiskajā jomā, tā lavierēja starp dažādām varām, gūstot pašlabumu – šur tur piepalīdzot vienam, šur tur piepalīdzot citam, bet 16.gs. ar šādu politiku Venēcija iegūst nodevējas slavu, vispirms sadarbojoties ar vienu sabiedrot, bet pēc tam pilnīgi pretēji, izveidojot koalīciju ar bijušo ienaidnieku. Tas notika līdz ar Itālijas karu sākumu, kas kļuva par unikālu parādību, jo bija pirmais alianšu karš, kurā iesaistās praktiski visa Eiropa, tas bija karš par ietekmes sfērām, turklāt runa tajā ir par ekonomiku, un kaut kas tāds notika pirmo reizi cilvēces vēsturē. Šie arī bija apstākļi, kuriem Venēcija nespēja, vai vismaz savlaicīgi nespēja pielāgoties. Tā Venēciju starptautiskajā arēnā varēja uztvert par visai nepastāvīgu spēku, neuzticamu sabiedroto. Eiropas politikā Venēcija bija kļuvusi par otršķirīgu spēku.
…
