Katram cilvēkam ir savi priekšstati par kādu konkrētu vietu uz pasaules. Tie veidojušies gan pašam dodoties ceļojumā un iegūstot empīrisko pieredzi, gan lasot grāmatas, klausoties citu cilvēku stāstīto, meklējot informāciju internetā. Cilvēku apziņā rodas stereotipi par konkrēto vietu pat nekad to neapmeklējot, rodas sajūta, ka labi to pazīsti. Tā ir arī ar Venēciju. No lasītām grāmatām, redzētiem attēliem, dzirdētiem stāstiem izveidojas priekšstati par pilsētu, kuru raksturo dodži, S. Marka lauva, gondoljieras, pilsētu uz ūdens, kolonas, arkādes, šauras ieliņas, aukstas marmora kāpnes u.c. 18. un 19. gs. nebija mūsdienās pieejamo masu saziņas līdzekļu, nebija zināmi daudzi savu laikabiedru uzrakstītie darbi, bieži pat nebija iespējas aizbraukt apskatīt Venēciju vai kādas citas zemes. Tomēr arī tā laika cilvēkiem, tajā skaitā krievu māksliniekiem radās noteikti priekšstati par Venēciju. Pirmkārt 18. gs. Venēcijas tēls krievu literatūrā ir visai nabadzīgs, jo tas ir tikai sākums, kad sāk formēties priekšstats par Venēciju. Darbu autori devās uz šo pilsētu un ieguva savu empīrisko izpratni par šo vietu. Līdz ar to apraksti nebija plaši, diezgan fragmentāri, bieži balstīti uz katra konkrētā autora emocijām pret Venēciju. Otrkārt 19. gs. pilnībā izmainījās veids kā krievu rakstnieki uzzināja par Venēciju. Katra autora empīrisko pieredzi bieži nomainīja izdoma, kas balstījās uz iepriekšējā gadsimta rakstnieku un ģeogrāfu darbiem, kas ne vienmēr attēloja pašu Venēciju, bet gan Itāliju kopumā. Treškārt krievu literatūrā kopumā dažādiem autoriem bija atšķirīgi priekšstati par Venēciju un tās tēlu. Šie priekšstati bija atkarīgi gan no darba uzrakstīšanas laika, gan no pieejamās informācijas un paša mākslinieka kompetences, taču apskatot dažādu laiku rakstnieku darbus iespējams atrast kopējas Venēcijas tēla pazīmes.
…
