Žargonismi un barbarismi latviešu valodas kultūrā

Latviešu valodā ir ļoti daudz barbarismu, kas aizgūti no vācu valodas, piemēram, brūte – līgava, šance – darbs, švaks – vārgs, štempele – zīmogs u.c. Vācu barbarismi ir ļoti plaši pārstāvēti, turpretim krievu valodas barbarismi mūsu valodā ir daudz mazāk. Man pazīstamākie ir duraks – muļķis, gruzoviks – smagā mašīna, spička – sērkociņš u.c.
Protams, atskatos pagātnē, bija cilvēki un organizācijas, kas cīnījās pret barbarismiem. Kā Rita Lāce1 raksta: „ Pirmie pret barbarismiem vērsās jaunlatvieši. [..] Ja jaunlatvieši nebūtu mūsu vārdu krājumu reformējuši, varbūt vēl tagad mēs ķēķi ēstu šmorbrātēnu no telēķiem ar gapelēm, kas paņemtas no šūplādes.” Jāatzīstas, ka es pat īsti nezinu, ko tas teikums nozīmē, un domāju, kad daudzi vienaudži to arī nesaprastu.
Rita Lāce2 raksta: „Žargonismi ir neliterāri vārdi un izteicieni, kurus sarunvalodā lieto kāds sabiedrības slānis. Vārds žargonisms radies no franču valodas vārda jargon, kas nozīmē kādas valodas bojātu izteiksmi.” Sarunvalodā lieto vārdu žargons, nevis žargonisms. Es domāju, ka žargons starp jauniešiem ir kļuvis populārs, tāpēc lai pieaugušie, jeb konkrēti, vecāki, nevarētu saprast, par ko iet runa. Žargonu izmanto tāpēc, ka lielākā daļa tā runā un tas ir stilīgi. Žargons mēdz būt skaļš, bravūrīgs un aizskarošs, piemēram, atšujies – ej prom u.c.…