5. Abos darbos laikam nav pilnīgi nekāds nozīmes, jo netiek attēlots notikums vai kāda darbība, bet gan apskatīti jau esoši darbi un to būtība. Lasot šīs esejas un nezinot faktus, praktiski nav iespējams pateikt kādā laikā ir tie rakstīti un kas tos varējis ietekmēt. Par to, ka tie radīti 20.gs. 30. gados liecina tikai pāris teikumi (Kaut pašreiz Vakareiropā valda vara un varmācība).
Arī telpai netiek pievērsta būtiska nozīme. Ir gan izmantota dzīves telpa, attēlojot autoru bērnību. Tomēr, lielākoties, jūtama ir noskaņu telpa, kad rakstnieku iekšējā būtība saplūst ar viņu radīto tēlu darbībām. (Zemes tuvums nepadara ne Skalbes mākslu, ne arī viņa tēlus smagus, tie ir dvēselīgi viegli, viņi ir dzidri kā dzintars mūsu jūrā, kas ir viegls kā putns, tvirts kā akmens un gaišs kā saule.)
Abās esejās galvenajā kompozīcijā netiek ieturēts hronoloģisks stāstījums, jo nav notikuma, kuru atspoguļot. To var aplūkot tikai rakstnieku darbu atstāstos, kuri lasāmi viscaur esejai. Mauriņa ir pamanījusies iespiest arī skatus pagātnē, kā piemēram bērnības atmiņas par dārzā redzēto tauriņu, vai arī nākotnes skatījums (es varu iedomāties tādu nākotnes ainu: Skalbe iet pa latviešu zemi, un visi ļaudis, kas viņam nāk pretī, sveicina viņu, jo viņš paņēmis to, kas daudziem ir zudis, bet ko saskaroties ar viņu, var to atkal atgūt.)
Bet savukārt šajos atstāstos ir izmantota laika saspiešana, jo tiek pārstāstīts tikai galvenais, izlaižot kādu notikumu detalizētu aprakstu.
…
