E. Virza „Straumēnu” ziemas aprakstā vispirms attēlo dabas izmaiņas, iestājoties aukstumam – aizsalušo ledu un sasalušos dubļus, pa kuriem grūti pārvietoties un vienmuļo miglu – līdz beidzot uzsnieg pirmais sniegs, kas salīdzināts ar pa gaisu skrejošu ābeli ar tās baltajiem ziediem, tādējādi atklājot gan cilvēka prieku par šo gaidīto parādību, gan uzsverot tādu kā laika rituma vienotību un veselumu, dodot atsauci uz pavisam citu gadalaiku – tāpat kā pēc ziedu nokrišanas sāk veidoties augļi, tā pēc pirmā sniedziņa aukstums un sniega sega arvien pieaugs.
Ar sniegu turpmākā ziemas ainava kļūst diezgan vienmuļa un klusa:
„Līdz ar sniegu ieradās arī sniega klusums, visas kustības palika beztrokšņainas, un vārnas ielaišanos kokā varēja manīt tikai no pārslu nobiršanas.”
Tiesa, tai pašā laikā tai piemīt arī ļoti liels spēks un tā atstāj ļoti lielu iespaidu uz Straumēnu ļaudīm:
„Baltā sega, kas tagad savienoja mājas ar mājām, savienoja arī cilvēkus un likās, ka pa skaidru linu audeklu iedami, tie iekāpj viens otra dvēseles pagalmā ar laipnām valodām”.…