Ziemas vakars

Kad spožums norima, gaismas vidū stāvēja Maijas māte, viņa smaidīja un sauca meitu pie sevis. Maija nedomādama ieskrēja mātes rokās un cieši viņu satvēra: „Es tevi mīlu! Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti man tevis pietrūkst!” Māte ar smaidu sejā atildēja: „Es tev vienmēr būšu blakus!’’ Diemžēl Maijas mātei bija laiks doties prom un ar skūpstu uz Maijas pieres, viņa atvadījās. Pēkšņi Maija attapās uz ielas stūra, blakus bērnunamam, taču no mašīnām nāca smilkstoša skaņa. Maija piegāja pie vienas no mašinām un no apakšas izvilka mazu sunīti. Viņš izskatījās nobijies, izsalcis un pavisam viens, tāpat, kā Maija. Meitene ieskatījās kucēna skumīgajās acīs un cieši piespieda sunīti pie krūtīm: „Nebaidies mazais, ar tevi viss būs kārtībā. Ziemassvētkos ir jādedz gaiša uguns, lai Laima redz ceļu un izskatās, ka viņa man atnesa vislielāko laimi!”…