Vēstures doktores, docentes Lidijas Malahovskas darbs ”Divdesmitā gadsimta vēstures problēmas” īsā un koncentrētā veidā dod ieskatu mani dotajā momentā interesējošā Centrālās un Austrumeiropas reģiona vēsturē.
Divdesmitais gadsimts, pārmantodams iepriekšēja gadu simteņa beigu posmā dabas zinātnēs notikušā apvērsuma radīto spriedzi, iesākas kā milzīgu sociālu pārmaiņu laikmets cilvēces vēsturē. Tieši sasniegumi dabas zinātnēs deva milzīgas iespējas ražotājspēku attīstībai un impulsu radikālām sociālām pārmaiņām, kas skāra visas sabiedrības dzīves sfēras. Šie globālie procesi neapstrīdami skāra arī Baltijas reģionu. Pilnīgi piekrītu autores ievadā izteiktajai domai par to, ka: “Latvijas vēstures norišu pilnīgāka, objektīvāka izpratne ir iespējama tikai un galvenokārt Austrumeiropas vēstures kontekstā”1, bet šai pašā rindkopā izteiktajai domai par “jebkura laikmeta pasaules vēstures apgūšanu caur Latvijas, Baltijas, Austrumeiropas reģiona sabiedriski nozīmīgāko norišu zināšanu un izpratni” 2 negribu piekrist. Kāds gan sakars Latvijas, Baltijas un galu galā visas Austrumeiropas sabiedriski nozīmīgākajām norisēm gar gadu tūkstošiem seniem notikumiem? Manuprāt, lai objektīvi izprastu senākus vēstures notikumus, nav korekti vilkt paralēles dažādu laikmetu pasaules uztverē.…