Alfreds Ādlers ir dzimis 1870.gadā un miris 1937. gadā.
Autora interesi par psiholoģijas zinātni rosināja medicīniskā prakse. Ārsta prakse izveidoja to teleoloģisko viedokli, kas nepieciešams, lai izprastu psiholoģiskus faktus.
A.Ādlers uzskatīja, ka visas mūsu psiholoģiskās dzīves galvenais virziens ir atkarīgs no pareizas vadības agrā bērnībā. Attiecībā uz pareizu vadību bērnībā galvenais mērķis būtu – izkopt pietiekami spēcīgas kopības jūtas tādos virzienos, kuros var ietilpināt derīgus un veselīgus dzīves mērķus. A.Ādlers grāmatā „ Psiholoģija un dzīve ” pievēršas tādām problēmām, kā bērni, kas piedzimuši ar defektīviem orgāniem, grūti audzināmie bērni, kā arī mērķis izklāstīt, kā bērni jāaudzina, lai viņi spētu pielāgoties sabiedriskajai dzīvei.
Bērniem, kas piedzimuši ar defektīviem orgāniem, psiholoģiskā situācija ir visgrūtākā. Tādi bērni aizvien izrāda pārspīlētas inferioritātes jeb mazvērtības izjūtu pazīmes, jo viņi atrodas ļoti grūtā stāvoklī. Tai laikā, kad viņi rada savu prototipu (ideāltēlu), viņi daudz vairāk interesējas par sevi nekā par citiem un šo tieksmi saglabā arī vēlākajā dzīvē. Protams, orgānu inferioritāte nav kļūdaina prototipa izveidošanās vienīgais cēlonis. Arī izlutināti un neieredzēti bērni atrodas līdzīgos apstākļos. Grāmatā „Psiholoģija un dzīve” visas šīs situācijas tiek apskatītas sīkāk, ar reāliem faktiem ilustrējot visus trīs vienlīdz negatīvos gadījumus – bērnus ar defektīviem orgāniem, izlutinātos un neieredzētos bērnus. Minētie trīs bērnu tipi sev izveidos prototipu ar mazinātām kopības jūtām. Viņos trūkst tieksmes piemēroties dzīves nepieciešamībai vai grūtību pārvarēšanai. Saskaņā ar savu prototipu viņi jūtas mazvērtīgi un viņu attieksme pret dzīves problēmām ir nepareiza; viņi tiecas izveidot pasīvu personību. Mūsu uzdevums tur pretī ir – palīdzēt tādiem slimniekiem izkopt sevī sociāli derīgas īpašības un atrast pareizo vietu dzīvē un sabiedrībā. Grūti audzināmie bērni, noziedznieki, vājprātīgie, dzērāji – tie visi ir indivīdi, kuriem trūkst kopības jūtu. Uzdevums ir atrast līdzekļus, kā viņus ietekmēt, lai viņi atgūtu interesi par līdzcilvēkiem un sāktu tiekties sabiedrībai derīgā virzienā. Svarīgi ir atrast tos traucēkļus, kas kavē indivīda attīstību. Šis uzdevums pirmajā mirklī liekas grūtāks, bet īstenībā nav visai komplicēts. Mēs zinām, ka katrs lutināts bērns ar laiku pārtop par neieredzētu bērnu. Ne sabiedrība, ne ģimene nevēlas lutināšanas procesu turpināt bezgalīgi, drīz vien luteklītis saskaras ar dzīves problēmām. Skola viņam ir jauna sabiedriska iestāde, jauna sabiedriska problēma.…
