1. Tiesību iedalījums: publiskās un privātās tiesībās.
2. Administratīvo tiesību rašanās un attīstība.
3. Administratīvās tiesības kā pastāvīga publisko tiesību nozare.
4. Administratīvo tiesību priekšmets.
5. Administratīvo tiesību avoti.
6. Administratīvo tiesību sistēma.
7. Administratīvo tiesību saikne ar citām tiesību nozarēm.
8. Administratīvo tiesību metodes.
1.1. Tiesību iedalījums: publiskās un privātās tiesības.
Publiskās tiesības:
Regulē valsts iekšējo struktūru un “ārējās” attiecības starp valsti no vienas puses un indivīdu (fizisku vai juridisku personu) no otras puses.
Uzdevums ir
sabalansēt indivīda un sabiedrības intereses,
vienlaicīgi nodrošinot indivīdu pret neattaisnotu valsts iejaukšanos viņa brīvībā
un garantējot indivīda vienlīdzīgas tiesības uz kvalitatīviem valsts pakalpojumiem (visplašākā nozīmē).
Indivīdam vienpusīgi ir jāpakļaujas valsts rīkojumiem.
Starp valsti un indivīdu pastāv pakļautības (subordinācijas) attiecības.
Caurauž principi, kuru uzdevums ir nodrošināt:
sabiedrības aizsardzību pret valsti (it sevišķi cilvēktiesības);
sabiedrības kontroli pār valsti (it sevišķi likuma prioritātes, likuma atrunas, varas dalīšanas principi, ieskaitot tiesas varas kontroli pār izpildvaras darbību);
valsts darbības racionalitāti un efektivitāti (speciālie valsts iekšējās organizācijas principi).
Privātās tiesības:
Regulē attiecības starp diviem indivīdiem.
Uzdevums – nodrošināt divu brīvu un vienlīdzīgu indivīdu savstarpēji saskaņotu un abpusēji izdevīgu rīcību.
Balstās uz privātautonomijas principu, kas nosaka, ka neviens nav pakļauts otram (atšķirībā no publiskajām tiesībām, kur indivīds ir pakļauts valstij).
Tiesiskās attiecības ar citiem indivīdiem, savstarpēji vienojoties var veidot brīvi, pēc saviem ieskatiem.
1.2. Administratīvo tiesību rašanās un attīstība.
Jau pašos valstiskuma attīstības sākuma etapos tika pieņemtas normas, kas regulēja atsevišķus pārvaldes darbības jautājumus.
…
