Tajās valstīs, kas pieder Rietumu tiesību lokam tiesības tiek dalītas privātajās un publiskajās.
Administratīvās tiesības – publisko tiesību nozare. Tās tiek aplūkotas kā zināmu publiski tiesisku normu kopums.
Starp privātajām un publiskajām tiesībām pastāv atšķirība, kuru var paskaidrot šādi: tiesībās ir vienlīdzīgie un padotie.
Privātās tiesībās pastāv attiecība starp vienu cilvēku un otru cilvēku, kuri attiecībās viens pret otru ir vienlīdzīgi ( kā tiesību subjekti)
Publiskajās tiesībās pastāv attiecības starp valsti kā “virskundzības nesēju” un cilvēku kā padoto, taču publiskajās tiesībās pastāv arī attiecības starp vienu pārvaldes iestādi un citu pārvaldes iestādi kā starp 2 virskundzības nesējiem.
Publisko tiesību centrā ir valsts un sabiedrības interese.
Privāto un publisko tiesību atšķirības problēma ir radījusi daudzas un dažādas teorijas, tas liecina par to, ka tās nav vienkārši nodalīt. Nošķiršanas robeža nav viennozīmīga. Pastāv vairākas teorijas par to, kā noteikt kura TN pieskaitāma publiskajām un kura privātajām tiesībām. Pazīstamākās ir:
1.Interešu teorija,
2.Subjektu teorija – adresātu teorija
3.Pakļautības teorija – subordinācijas teorija vai augstākstāvošo un zemākstāvošo teorija,
4.Tradīciju teorija,
5.Lietvežu teorija,
6.Kompetenču teorija.
1.Interešu teorijas galvenais kritērijs ir interese, kas saistās ar normas saturu- kā
interesēs norma kalpo.
Ja TN ar savu saturu kalpo atsevišķu personu interesēs – tā pieder privātajām tiesībām. Ja kalpo vispārības (sabiedrības, valsts interesēs) – tad publiskajām tiesībām.
?(Ir vairāki piemēri, kas norāda uz šīs teorijas nepilnībām, piem., - ja līgums tiek slēgts starp fizisku personu un valsts iestādi, tad viss ir skaidrs, taču ja starp valsti un pašvaldību, tad nav skaidrs pie kā tad ieder –pie publiskajām vai privātajām)…