Nobeigums
No augstā sacītā var izsecināt, ka visi mēs esam vienā „laivā” sēdētāji, lai cik mums arī nepatiku, valdība, un tās acīmredzams kūtrums izsauc mūsos asu kritiku, tajā skaitā arī pats Ministru prezidents, kas ir trešā augstākā amatpersona valstī (pēc Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja)un tiek uzskatīta pēc oficiālajiem datiem pati ietekmīgākā persona politiskajā ziņā, taču uzrodas aktuāls jautājums, cik tad patstāvīgs ir Ministru prezidents savos lēmumos, vai otrādi atkarīgs, no tiem pašiem ministriem, jautājums paliek joprojām atklāts. Jo Ministru prezidenta veidotais Ministru kabinets bieži vien ir ne komanda, bet gan kompromisa izveidots sarežģīts politisks veidojums, kur nav saliedētības, līdz ar to nav panākama risināmo jautājumu produktivitāte. Priekšlikumi var būt dažādi, viens no tādiem mēdijos izskan, lai Ministru prezidents spētu savu darbības produktivitāti pacelt ir jāievēl pašam sevi (kā pamatojums, ka cerams, ka pašam ar sevi būs vieglāk sastrādāties un konflikti neradīsies), ieceļot vienpersoniski ministrus, kuri atbildēs par paveikto tikai pašam Ministru prezidentam. Šie izteicieni protams mazākais, kas sakāms ir dīvaini, ja neteikt atrauti no valsts pastāvošās varas dalīšanas principiem, bet nenoliedzami problēmas pastāv un tās ir jārisina. Nedrīkst novirzīties no pārvaldes paša galvenā mērķa, proti: noteikto mērķu sasniegšana. Izveidojot tādu politisko eliti, kas spēj radīt ideju to iedzīvināt un realizēt. Tātad iedziļinoties, ne paša procesa ceļā, kas protams, pelna savu uzmanību un iedziļināšanos, bet tomēr akcents ir jāliek uz pašu rezultātu, piesaistot šajā darbā kompetentus cilvēkus.
…
