A.t. (lat.val. [adminstrare] – valdīt, pārvaldīt).
Administratīvās tiesības kā :
1)Tiesību nozari, kas regulē valsts pārvaldes darbību noteiktajā valstī. Tās aptver visai lielu daudzpusīgu normu kopumu, kas reglamentē pirmām kārtām valsts pārvaldes sistēmas organizēšanu, dažādu šīs sistēmas elementu attiecības, struktūru un tiesisko statusu.
2)Zinātnes nozari, kas pēta administratīvās tiesības kā tiesību nozari, noskaidro likumsakarības un izstrādā priekšnoteikumus tālākai attīstībai.
3)mācību disciplīna.
K. Dišlers: ”Administratīvās tiesības (objektīvajā nozīmē) ir to tiesību normu kopums, kas noregulē publisko iestāžu iekārtu un darbību, amatpersonu kompetenci, valsts un pašvaldību darbinieku tiesisko stāvokli, kā arī pilsoņu publiskos pienākumus un tiesības. Administratīvās tiesības (subjektīvajā nozīmē) sastāvas no tiem juridiskajiem pienākumiem un tiesībām, kas uz objektīvo administratīvo tiesību pamata piekrīt publiskajām iestādēm, viņu darbiniekiem un pilsoņiem vai pilsoņu grupām viņu attiecībās pret publiskajām iestādēm (pret valsti un pašvaldībām).
Pārvaldes tiesību nošķiršanai no administratīvajām tiesībām jāņem vērā 2 aspekti:
valsts pārvaldes subjekti var stāties ne tikai administratīvās attiecībās, bet arī civilattiecībās;
pārvaldes attiecības ir sastopamas ne vien valsts pārvaldes iestādēs, bet arī komerciestādēs, kuras savukārt neregulē A.t.
Administratīvo tiesību priekšmets A.t. priekšmets ir valsts pārvaldes attiecības. A.t. regulē valsts pārvaldes, publiskās administrācijas institūciju darbību un sabiedriskās attiecības, kurās viens subjekts parasti ir valsts pārvaldes iestāde, pārējie – valsts pārvaldes iestādes, sabiedriskās un politiskās organizācijas, uzņēmējsabiedrības, indivīdi un pilsoņi. …
