3.Akvīnas Toma Tiesību filozofija un ietekme Dabisko tiesību attīstībā.
Brīvības idejas apcerējumi ir sastopami jau sengrieķu un romiešu domātāju – Pitagora, Platona, Sokrāta, Aristoteļa, Alkidama un citos darbos, taču šī brīvības izpratne atšķīrās no mūsdienu. “Šajā laikā varēja runāt tikai par vispārējām tiesībām, kas nodrošina cilvēka, kā miesīgas būtnes eksistenci un noteiktu vajadzību apmierināšanu, kā ari garantē zināmu kārtību. Tas izskaidrojams ar to, ka sākotnēji cilvēktiesības attīstījās kā cilvēku neatņemamas tiesības, bet gan kā kārtu brīvības tiesības, kurās arī meklējama mūsdienu cilvēktiesību sākotne (tomēr ne mūsdienu izpratne).”16 Tas, ka antīkajā filozofijā cilvēku tiesības un brīvība saistīta ar kārtām iezīmējas Aristoteļa darbā “Politika”. “Šūniņa, kas veido cilvēka sabiedrību, ir, pirmkārt, vīrs un sieva, otrkārt, kungs un vergs. Verdzība pastāv saskaņā ar dabas diktētiem likumiem, un sabiedrība nevar pastāvēt bez šīs iekārtas.”17 Aristotelis turklāt uzskata, “ka par vergiem drīkst pakļaut arī tos, kuri saņemti gūstā, iekarojot barbaru ciltis, kas nav civilizētas, un[...]tā ir viņu sūtība.”18 Ar latīņu vārdu persona senās Romas valstī apzīmēja tikai brīvus cilvēkus. Vergi pēc juridiskā stāvokļa bija tikai lietas.19
Vēlāk “uzskati par dabiskajām tiesībām papildinājās ar reliģiskās ticības elementiem. Šā laika teologi (Aurēlijs Augustīns, Akvīnas Toms, Duns Skotus, Okhamas Vilhelms) uzskatīja, ka Dieva griba ir augstāko Dieva doto tiesību avots. Dievs pats dos cilvēkiem noteiktas pavēles, kurām ir lielāks spēks pār zemes likumiem.”20
Liela ietekme ir bijusi tieši Akvīnas Toma Filozofijai. “Tiesību pētīšana ieņem būtisku vietu Toma mācībā par cilvēka dzīvi. Viņš atšķir mūžīgās un dabiskās tiesības. Mūžīgās tiesības ir Dieva likumi, kas valda pasaulē, nosaka pasauli.”21 “Atsevišķa mūžīgo tiesību izpausme ir dabiskās tiesības. To likuma izpausme ir redzama visās dzīvajās būtnēs.”22 ”Vadoties no šiem likumiem, cilvēks veido saikni, saistās ar mūžīgām dievišķīgām tiesībām. Līdz ar to Toma mācībā par cilvēces vēstures procesu Dieva valstībā, kur valda Dieva likumi, nosaka mūsu laicīgo dzīvi virs zemes ar dabiskām tiesībām.”23 ”[...] Respektīvi, arī dabiskās tiesības arī nāk no Dieva, nevis no dabas.”24 “Otra dabisko tiesību sfēra ir pilsoņu tiesības, ko ar attiecīgiem valsts likumiem realizē kā valsts varu [...].”25 ”Atceroties to, ka Baznīcas kanonista izpratnē dabisko tiesību sinonīms ir Svēto Rakstu baušļi, kļūst skaidrs kā Svētais Akvīnas Toms savā mācībā ir nonācis pie slēdziena – ja kanoniem ir dievišķa sūtība, tad tiesības ir dabiskas cilvēkam kā sociālai būtnei. Ja tiesības ir dabiskas cilvēkam, tad cilvēkam ir tiesības pašam radīt tiesības, kas neizriet no kanoniem.”26 …
