Secinājumi:
Izmantojot selektīvo anjonu pierādīšanas metodi, tika pierādīti četri oksidētāji: CrO4-, BrO3-, IO3-, NO2-, kā arī trīs indiferentie anjoni: CO32-, SO42- un CH3COO-.
Parasti informācijas avotos ir izteikts arguments, ka sistemātiskā metode ir efektīvāka par selektīvo metodi, jo pierādāmais jons tiek izdalīts un pierādīts bez traucējošo jonu klātienes, tomēr prakse pierādīja pretējo. Sistemātiskajā metodē tika pieļautas neprecizitātes un kļūdas analizējamā šķīduma apstrādes procesā, daudzi analizējamie signāli bija grūti interpretējami, piemēram, jonu koncentrācijas, kā arī nepilnīgas traucējošo jonu atdalīšanas dēļ. Arī strādājot ar selektīvo metodi, analītiskie signāli brīžiem bija grūti interpretējami, jo analizējamā šķīdumā bija daudzi citi stiprāki anjoni par pierādāmo anjonu, kas izraisīja jauktu analītisko signālu. Gan sistemātiskajā, gan selektīvajā metodē rodas grūtības ar signālu interpretēšanu, tādēļ var teikt, ka selektīvā metode ir efektīvāka, jo tā ir izteikti mazāk darbietilpīga, jo analizējamais šķīdums ir salīdzinoši maz jāapstrādā, tādējādi samazinās neprecizitāšu un kļūdu varbūtība un sekas, kā arī, ja kļūda tomēr tiek pieļauta, to iespējams salīdzinoši ātri izlabot.
Sīkāk analizējot selektīvo metodi, var secināt, ka spēcīgākie analizējamie signāli bija pierādīšanas reakcijām ar augstu reakcijas jutību, piemēram, hromātjonu pierādīšanas reakcijas, tomēr to ietekmēja citi šķīdumā esošie anjoni. Tika veikts novērojums, ka oksidētājus ir vieglāk pierādīt nekā indiferentos anjonus. Grūtības sagādāja arī analītisko signālu interpretēšana, kad izpildījās tikai 50 % no pierādīšanas reakcijām. Piemēram, pierādot karbonātjonus, izdalījās strauji gāzes burbulīši, pievienojot etiķskābes šķīdumu, tomēr bārija hidroksīda šķīduma piliens nesaduļķojās, tādēļ šis jons netika pieskaitīts sākotnēji pie šķīdumā esošajiem anjoniem, kas radīja neprecīzus rezultātus.
…
