Anna Brigadere "Anneles stāsti". Psiholoģisko un pedagoģisko situāciju analīze

8.Sunītis – Bidžus.
„Bet vai nu Ancīte šo klausīs! Lai tas rūc vai ņurd, lai rej vai pat grasās zobus iecirst nerātnajās rokās, Ancīte ir liela, bet Bidžus mazs, viņš dabū pa purniņu, ja negrib tā kā Ancīte, un tad nu viņš, lai gan žēli smilkstēdams, grib ar un ļauj apsieties šalli tā kā Didžene: pa priekš ap galvu, tad krusteniski pār krūtīm ar lielu mezglu uz muguras un gariem galiem kā asti.”
• Lasot bērniem šo fragmentu, paralēli var paskaidrot, ka dzīvnieciņiem arī sāp un viņiem nav patīkami ja tos moka vai sit. Arī šajā situācija var padomāt par lomu maiņu , iedomāties kā būtu ja bērnam kāds liktu darīt vai spiestu ģērbties vai ēst kaut ko tādu kas ļoti nepatīk.
• Paskaidrot, ka pārģērbšanai ir domātas lelles nevis dzīvnieki.

9.Līziņas palīdzība Annelei.
„- Nu sāksim dzīt viciņu, - Līziņā saka svarīgi, apņemdama meiteni ap pleciem. – Tu redzi, tagad pa vidu iet redeļu sētiņa, bet tā viegli var sagrūt, ja nepīsim cieti. Tā! Adata mums palīdzēs, un nu mēs ņemsim: trīs vabas atpakaļ, trīs uz priekšu! Jā , to Annele tūlīt saprot.”
• Šo situāciju drīzāk var izmantot, lai radītu bērnam saprotamākas lietas vai kaut ko , ko vajadzētu iemācīties!
• Šī situācija lieliski parāda to , ka Līziņa ar spēles palīdzību var panākt to, ka Annele saprot, kā ir darāms šis darbs, savukārt māte darīja nepareizi, ieraugot, ka darba nav izdevies, viņai vajadzēja mierīgi pamācīt tā, lai tas sanāk ar vien labāks, nevis tikai nosodīt un neko nepaskaidrot.
…