Apgaismības jēdziena lietošana arī vēlākos gadsimtos liecina par šīs tēmas nozīmīgumu un vispārējību.
Manuprāt, Kanta uzskats par nepilngadības pārvarēšanu un brīvo prātu sasaucas ar Millsa uzskatiem par individualitātes attīstību. Abi autori uzskata, ka ir jādomā pašam, nepaļaujoties uz autoritāšu vadību, pieredzi. Mills šo jautājumu apskata plašāk, Kants šajā jautājumā neiedziļinās, praktiskus padomus nedod, vienīgi iedala prāta lietojumu privātajā un publiskajā sfērā – no kurām vienā sfērā prāts ir ierobežots. Millsam savukārt šāds dalījums nepastāv.
Visos iepriekš aprakstīto autoru uzskatos saistībā ar apgaismību parādās vēstures un pagātnes jautājums – kā tikt galā ar to, kā to izmantot. Kants cenšas to neaktualizēt, runājot par savu laikmetu. Fuko apskata modernitāti, vēsturisko Apgaismības saistību ar humānismu, no kā ir jāatbrīvojas. Horkheimers un Adorno nokļūst līdz pat Homēra laika mītiem, kuros atrod vielu, kas saistās ar apgaismību. Var secināt, ka, lai arī laikmets Apgaismība pastāvēja noteiktu laika posmu, ideja par apgaismību ir bijusi klātesoša gan krietni pēc Apgaismības laikmeta, gan tās iedīgļi meklējami jau pirms Kristus laikmetā.
Manuprāt, par apgaismību mūsdienās runā galvenokārt vēsturiskā skatījumā – kā uz laika posmu, kas ir pavēris ceļus zinātņu, filozofijas, ētikas attīstībai, taču ne par ideju, kas pati par sevi arī turpinās tālāk. Pašlaik tas, ko varētu saukt par apgaismību, ir sadalījies dažādās jautājumu sfērās, piemēram, kā Millsam, kurš apskata noteiktu apgaismības jautājuma šķautni, jautājumi par nozieguma un likuma attiecībām utt., bet nepastāv kopēja, vienojoša ideja – apgaismība – zem kuras šie jautājumi tiktu apkopoti.
…
