19. gadsimta arhitektūrā notika krasas pārmaiņas, arhitektūra demonstrēja savu atkarību no nacionālās kultūras un politikas. Atšķirībā no iepriekšējiem gadsimtiem katrs mākslas veids gāja pats savu attīstības ceļu, izkopjot sev raksturīgās īpatnības. Mākslinieki un arhitekti, kas nebija ieguvuši oficiālo akadēmisko izglītību, nonāca konfliktā ar oficiālo iestāžu prasībām, un viņiem bija grūti iegūt atzinību. Cīņa starp veco un jauno turpinājās un toni noteica pie varas nākušie Buržuāzijā. Mainījās ne tikai sabiedrības attieksme un prasības, mainījās arī mākslinieku pasaules uztvere un daiļrades principi.
Savu nozīmi saglabāja nacionālās mākslas skolas, starp kurām nozīmīgākās bija franču, vācu, austriešu, angļu, beļģu un skandināvu mākslas skolas.
19. gadsimtā Eiropas arhitektūrā iezīmējās jauns meklējumu posms. Līdz ar rūpniecības un tirdzniecības uzplaukumu strauji attīstījās pilsētas, palielinājās iedzīvotāju skaits. Tas izraisīja nepieciešamību izstrādāt gan jaunus pilsētu plānojuma un apbūves principus, gan jaunus ražošanas celtņu, kā arī sabiedrisko un dzīvojamo ēku tipus.
Arhitektūrai, strauji augot pilsētām, vajadzēja risināt pilsētbūvniecības jautājumus. Bija jāpārplāno sienu kvartāli, jāveido jaunas ielas, projekti. Industrializācija radīja nepieciešamību pēc rūpnīcu ēkām, tiltiem, dzelzsceļa stacijām.
19.gs. 2.pusē Eiropas arhitektūra pārdzīvoja lielas izmaiņas. Pēc klasicisma un ampīra posma, izbeidzās vienotas stilistiskas koncepcijas attīstība, kura līdz tam visos attīstības posmos bija aptvērusi gan arhitektūru, gan tēlotāja, gan dekoratīvi lietišķo mākslu.
Arhitektūra izstrādāja sev jaunu, atšķirīgu mākslinieciskās kompozīcijas metodi. 19.gadsimta 2.pusē arhitektūrā par mākslinieciskās kompozīcijas metodi kļuva historicisms, t.i. pievēršanās agrāko posmu arhitektūras mantojumam, apgūstot stilistiskus elementus no agrāko posmu arhitektūras objektiem.…
