Šeit mēs aplūkosim dzejas mākslu vispār, kā arī tās dažādos veidus, tāpat to, kada nozīme ir katram no tiem. Kā tas ir dabiski, sāksim ar pašiem pamatiem.
Episkā dzeja, traģēdija, tāpat arī komēdija un ditirambu dzeja ( svīnīga lirika Dionīsa slavināšanai), lielāka aulētikas un kitaristikas daļa (flautas un kitaras spēle) – visas tās kopā ir adarinātājas mākslas.
Sie atdarinājumi atšķiras cits no cita trejādā ziņā: Ar adžādiem adarināšanas līdzekļiem, ar adarināmo vielu un ar adarināšanas veidu.
Mākslas nozares, kas izlieto ritma, meldijas, pantmēra izteiksmes līdzekļus, tāda ir ditirambu un nomu dzeja, no vienas puses, no otras, targēdija ar komēdiju. Abas pirmās minētās, šos līdzekļus izlieto kopā, bet pēdējas, tikai atsevišķās daļās.
2.nodaļa
Par adarinātājiem par objektu ir cilvēki darbībā, kas katrā ziņā ir krietni, -te japiemetina, ka raksturi gandrīz arvien atbilst vienai no šim pazīmēm, jo tikums vai netikums ir tas, kas noteic cilvēka raksturu – tad adarina vai nu labākus, nekā esam mēs, vai sliktākus, vai tieši tādus, kadi mēs esam.
Tieši tāda pati atšķirība novērojama starp tarģēdiju un komēdiju. Pēdējā cenšas parādīt sliktākus raksturus, bet pirmā – cildenākus, par tagad sastopamiem ļaudīm.
3. nodaļa
Ir iespējams ar vieniem un tie pašiem līdzekļiem atdarināt vienus un tos pašus objektus. Mēs varam vai nu stāstīt, t. i., liekot stāstīt kādai citai personai, kā to dara Homērs, vai savā personā, neaizstājot sevi ar citu, vai arī tās adarināmās personas parādīt darbībā.
Atšķirības atdarinājumos izpaužas: atdarinājuma līdzekļos, atdarināmajā vielā un atdarināšanas veidā.…
