A.Rubenis "19.gadsimta kultūra Eiropā"

Cilvēki neatkarīgi no sociālās izcelšanās beidzot varēja brīvi izvēlēties savu profesiju, tie drīkstēja iegūt īpašumā zemi, pēc vēlēšanās mainīt dzīvesvietu.
Industrializācija: Jaunā mašīnu ražošanas tehnika un kapitālistiskā darba organizācija nomainīja vecās, galvenokārt uz roku darbu balstītās ražotnes, un tādēļ iepriekš nepieredzētos apmēros pieauga saražotās produkcijas apjomi. Ar vien vairāk darbu lauksaimniecībā nomainīja ar darbu pilsētu rūpnieciskajos kompleksos. Fabrika bija arī vieta, kur cilvēki iepazina jaunas sociālās kundzības un atkarības formas. Fabrikants, vismaz pirmajā industrializācijas fāzē, bija persona, kas dibināja uzņēmumu un to uzbūvēja; viņš vienpersoniski izšķīrās par firmas attīstību, kā arī par savu strādnieku labklājības līmeni un darba pienākumiem. !9.gs.notika ilgi un asiņaini streiki, rezultātā 19.gs.beigās izveidojās (Vācijā, Francijā u.c.) spēcīgas arodbiedrības. Ekonomiskā buržuāzija – fabrikanti, baņķieri, lieltirgotāji, menedžeri – guva arvien lielākus panākumus, pamazām apvienojoties ar dižciltīgajiem.
Lielu slavu industrializācijas sākumposmā guva tehniķi un atklājēji. Inženierus un dabaszinātniekus uztvēra kā progresīvā cilvēka prototipu.
19.gs izveidojās t.s. buržuāziskā jeb pilsoniskā sabiedrība. Ar šo jēdzienu saprot tādu ekonomiskās, sociālās un politiskās kārtības modeli, kura īstenošanai jāpārvar kārtu privilēģijas un klerikāļu dominēšana. Šis modelis apstiprināja tiesiski regulētu individuālās brīvības principu – dalīt dzīves potenciālu pēc nopelniem un paveiktā darba apjoma. …