Atbildes uz jautājumiem par lugu "Pazudušais dēls"

Manuprāt, lugas izskaņa ir dramatiskāka nekā “Pērkoņa negaisa", jo “Pazudušā dēla" lugas atslābums bija emocionālāks par “Pērkoņa negaisa". It īpaši citātā: “Roplains (nosēstas un uzliek roku uz grāmatas). Gar tiesas māju braukdams, satiku pulciņu ķērāju. Viens pazīstams, otrs — ieraugu arī Jurkas tēvu ar vecu, sarūsējušu plinti pār pleciem. To redzot, man tā bij, kā kad viens manu sirdi sažņaugtu. Es prasu: «Kur tad tu biji?» — «Zagļa dzīt,» viņš atbild. Es tā drusku nobrīnos. «Par ko ne?» viņš prasa. «Vai tu domā, ka mana roka drebētu, plinti paceļot? Ja es viņu mežā būtu saticis, nebūtu gaidījis padodamies, būtu viņu nošāvis kā suni! Labāk lai dēla nav nekā tāds.» Viņa vārdi skanēja cieti, bet, uzmetis acis uz viņa grumbaino vaigu, redzēju, ka pa to noritēja divas lielas asaras... Man iešāvās Krustiņš prātā un — — (Aizsedz acumirkli ģīmi ar roku.) Cik daudz trūka, ka Krustiņš tikpat tālu būtu nokļuvis kā Jurka. (Pieceļas uztraukts.) Dievs Kungs — es tad laikam arī citādi nebūtu runājis un darījis kā tas vecītis ar to sarūsējušo plinti." Ar šo citātu lasītāji tiek emocionāli ievīti stāstā un sagatavoti lugas beigām. Lugas beigās, kad Krustiņš ierāpās pa logu, viņam virsū metās Aža, kas jau lugas sākumā paredzēja, ka kāds mēģinās nozagt viņas naudu. Krustiņš veiksmīgi netiek nodurts, un izmukdams no Ažas, metas bēgt ārā pa logu. Diemžēl tajā brīdī istabā ierodas tēvs ar pistoli rokās, un ieraugot Krustiņu logā, nošauj viņu, pēc tam sakot: “Roplains (kā sastindzis, dobji). Nošāvu zagli... " …