Sabiedrības attīstības gaitā audzināšana atdalījās no darba procesa. Sabiedrības īpaša funkcija ir ir vienmēr bijusi pieredzes nodošana nākamai paaudzei, nodrošināt augoša cilvēka potenciāla( cilvēka spēju, spēka, iespēju pakāpe, kas izpaužas un attīstās darbībā, rīcībā.) realizēšanos un attīstību.
Latvijā 20.gs.80. un 90. gados sabiedrības pārkārtošanās procesā audzināšana pārdzīvoja dziļu krīzi. Izglītības sistēma pārkārtojas lēni un pat vēl šobrīd nenodrošina brīvas, patstāvīgas un atbildīgas personības veidošanos. Tam ir vairāki cēloņi: 1) nacionālās teorijas un prakses ignorēšana vairāk kā 50 gadu garumā; 2) tika ignorēts skaistums, elegance un tās zaudēja vērtību(tika uzskatītas par buržuāziskām paliekām); 3) šo plaisu nevis likvidēja un centās pārkārtot audzin saturu un formas, bet ignorēja audzināšanu gan kā pedagoģisku, gan sabiedrisku parādību; 4) kopā ar raženu darbu ienāca visās jomās haltūra.
Rezultātā: a) pazeminājās vērtība darbam, izglītībai, kultūrai un sportam; b) strauji veidojās negatīvās sociālās parādības-noziedzība, narkomānija, alkoholisms, prostitūcija; c) vājā izglīt. sistēmas ietekme un sabiedriskās audzināšanas ietekmes ignorēšana novedusi pie negatīvām izpausmēm bērnu un jauniešu vidē.
Kādēļ tas tā ir noticis? Latvijas izglīt. sist. >kā 50 gadus bija spiesta realizēt politiskas vienpartijas idejas. Bieži tas noveda pie neatrisināmām iekšējām pretrunām, uzskatu vienveidības vai bezpalīdzības.
Audzināšana demokrātiskā sabiedrībā ir mijiedarbībā ar visām sabiedriskajām sistēmām. Darbs cilvēka dzīvē ir eksistences un pašapliecināšanās avots. „Cilvēks par cilvēku kļūst tikai caur audzināšanu.”(I.Kants).
Padomju skola gāja ekstensīvo attīstības ceļu izglītībā-ieviešot jaunus priekšmetus un cerot, ka saturs mainīs apziņu, bet zināšanas netika nostiprinātas praksē. Auga jaunieši, kuri formāli pārzināja prasības, taču tas radīja atrautību starp vārdu un rīcību.
Demokrātiskā sabiedrībā notiek integrācija izglītībā un audzināšanā = satura, metožu, formu mijsakarību realizācija atbilstoši cilvēka un sabiedrības vajadzībām. Izglītība, sociālā vide un dzīves apstākļi automātiski nevar nodrošināt vispusīgu cilvēka attīstību; tam nepieciešama speciāla, mērķtiecīga audzin. sistēma.
Jēdziens izglītība ir viss, kas attiecas uz izziņas procesu, zinātņu pamatu apguvi. Audzināšana ir daudzpusīga darbība, kas virzīta uz attieksmes veidošanu pret visu. Mācības un audzināšana nav šķiramas, bet nav arī viens un tas pats process. Tās jāapskata vienotībā.
Audzināšanas procesam ir objektīvais (to raksturo mērķis, principi un līdzekļi- saturs, metodes, formas) un subjektīvais aspekts( bērna attīstības iekšējais plāns- mērķu, vajadzību, emocionālo pārdzīvojumu, interešu, rakstura pilnveidošanās, kas individuāls. To nosaka iedzimtība, vide, un audzināšana.). Attīstība ir katra iekšējās izglītības process, kas ietilpst audzināšanā. …
