Auga sakņu sistēmā ietilpst dažādi sakņu veidi—galvenā sakne, sānsaknes un adventīvās saknes jeb piesaknes.
Saknes aizmetnis dīgļsaknes veidā atrodas jau sēklas dīglī. Dīgļsakne, sākoties dīgšanai, pārplēš sēklapvalku un nostiprinās augsnē. Dīgļsaknei tālāk attīstoties, kailsēkļiem un divdīgļlapjiem veidojas galvenā sakne. Starp sakni un stumbru atrodas saknes kakls, kas dīgstiem ir ievērojami tievāks par stumbru. Zarojoties galvenajai saknei, no pericikla attīstās sānsaknes. Pericikls ir saknes centrālā cilindra ārējais slānis. Sānsakņu veidošanos var sekmēt, galvenajai saknei nokniebjot vai nogriežot galotni. Tad galvenā sakne vairs neaug garumā, bet dod daudz sānsakņu. To izmanto dārzkopības un lauksaimniecības praksē, pārstādot dažādus dārzeņus.
Mietsakne ir sakņu tips, kuram spēcīgi attīstīta galvenā sakne, bet vājāk sānsaknes. Tā attīstās tieši no dīgļsaknes. Šis sakņu tips raksturīgs gan kailsēkļiem, gan arī divdīgļlapjiem. Mietsaknes forma var būt ļoti dažāda, piem., vārpstveida (sinepēm), lodveida (bietēm, kāļiem, redīsiem), koniska (burkāniem). Pēc konsistences izšķir mīkstas (burkāniem, bietēm, pienenēm) un cietas (kokaugiem) mietsaknes.
Bāršsaknes ir otrs galvenais sakņu tips. Tām nav redzama galvenā sakne—visas saknes ir apmēram vienāda garuma. Tās raksturīgas viendīgļlapjiem, no kuriem labāk pazīstamas ir dažādas graudzāles. To sēklām dīgstot, izveidojas 3-5 dīgļsaknes. Tās ātri pārtrauc augšanu, un to vietā no jaunā stumbra apakšējāsdaļas attīstās daudzas jaunas piesaknes. Bāršsaknes ir arī daudziem paparžaugiem.
Piesaknes jeb adventīvās saknes veidojas gan no stumbra apakšējās daļas, gan arī no zariem, bumbuļiem, sīpoliem un pat lapām, bet nekad neveidojas no saknēm. …
