Austrumeiropas telpa kā Baltijas jūras reģiona daļa 9.-12.gadsimtā

Austrumbaltijas etniskais sastāvs. Austrumbaltijas Z-daļā (mūsdienu Igaunijas un Latvijas Z daļā) šajā laikā dzīvoja somugri – Baltijas somu ciltis, bet D-daļā (lielākajā tag. Latvijas daļā un Lietuvā) – balti. Jau 1.gt. pirmajā pusē to ietvaros sāka veidoties savstarpēji atšķirīgas lielākas cilšu savienības, kas gadu tūkstošu mijā skaidri nodalījās kā atsevišķi etnosi. Mūsdienu Lietuvas terit. dzīvoja žemaiši, augštaiši, lietuvji, skalvji. No tiem uz D bija izveitojušās radniecīgas prūšu un jātvingu ciltis. Baltijas jūras piekrastē (Lietuvas un Latvijas ter.) dzīvoja cita baltu cilts – kurši. To kaimiņi A bija zemgaļi, kuru teritorija aptvēra tag. Zemgali un Lietuvas Z-daļu, bet Daugavas kreisajā krastā dzīvoja sēļi. Latgali un A-Vidzemi apdzīvoja latgaļi. Latvijas ter. šajā laikā baltu ciltis dzīvoja ciešā kontaktā ar Baltijas somiem. Latvijas Z-daļā kaimiņos kuršiem un latgaļiem dzīvoja somugru val.saimei piederošie lībieši. Lībiešiem radniecīgie igauņi apdzīvoja lielāko kontinentālās Igaunijas daļu, kā arī Sāmsalu. Igaunijas ter. Apdzīvoja setu cilts.
Skandināvu faktors. Austrumbaltija vikingu laikmetā.
Vikings (senskandināvu val. vikingr) – skandināvu karotājs, jūras laupītājs, sirotājs, tirgotājs un jūras braucējs vikingu laikmetā (8.- 11.gs.). Vārds, domājams, cēlies no skandināvu darbības vārda vikja, kas nozīmē aiziet projām, atšķirties (vikings – cilvēks, kas aizgājis projām laupīt). Eiropā vikingus dēvēja par normaņiem (ziemeļu vīriem), Bizantijā – par varingiem, senajā Krievzemē – par varjagiem

…