Civilizāciju attīstību pavada organizāciju attistība. Cilvēku veidotās organizācijas balstās uz sabiedrībā izviedojušos attiecību bāzes un iekļauj sevī šīs attiecības. Pati pirmā sabiedrības akceptēta un leģitimizēta sociāla tipa organizācija, protams, bija valsts. Otrā – Baznīca.
Reālajā, „laicīgajā” dzīvē tomēr ir grūti runāt par Bāznīcu kā par visu kristiešu kopumu, jo reliģiskas grupas, reliģiskās organizācijas un tām piederīgie kristieši ir tik atšķirīgi; (Jehovas liecinieki, adventisti, anglikāņi, katoļi, luterāņi, baptisti,..).
Līdzko aizsākās Bāznīcas un valsts juridisko attiecību veidošanās, sākās arī Baznīcas un valsts noškiršanas teorijas vēsture, jo katrai no šīm institūcijam ir savs, relatīvi neatkarīgs merķis, sava sūtība. Šo institūciju pilnīga saplūšana rada daudz problēmu. Un viena no svarīgākajām ir ļoti liela iespējamība, ka tādā veidā var rasties totalitāras varas režīms. Bet totalitārisms nav atbalstāms nevienā variantā: ne tad, kad valsts apspiež Baznīcu, ne arī tad, kad Baznīca tiecas pakļaut valsts varu. Vēsture liecina, ka visūr, kur izveidojās valsts institūcijas, līdzās valdniekiem kā varai tuvu stāvošas personas ir bijusi arī religiskā kulta pārstavji.
Mišels Fuko teica: „Saistība starp Dievu un valdnieku rodas dabiski, tāpēc ka tie abi spēlē vienu un to pašu lomu.”
Viduslaikos valdīja Baznīca. No vienas puses, var sacīt, ka šis laiks nepazinažēlastību un kompromīsus. No otras puses, tas cieši saistīts, arīar tiesību sistēmas izveidošanos. Kad izveidojas valsts, tai vajadzēja izdot likumus, kas regulētu un sistematizētu valsts iedzīvotāju dzīvi. Viduslaiku valstīs neeksistēja likumdošanas process mūsdienu izpratnē, kaut gan valdniekiem laiku pa laikam vajadzēja izdot pavēles ar likuma spēku. Bet šādas pavēles neveidoja sistēmu. Zināmu sistēmu drīzāk veidoja parāžas. Baznīcai turpretīm nebija svešs sistemātisks likumdošanas process. Tas bija kaut kas vairāk, nekā parāžas, jo tika detalizēti reglamentēts. Baznīcai bija kanonu kopojumi, kas tika pieņemti stingri reglamentētā kārtībā. Viduslaiku Baznīcai nenoliedzami bija sistemātiskāka likumdošana, nekā valdniekiem, un tie, ņemot par piemēru kanonistus, ar laiku arī sāka regulāri izdot un apkopot likumu krājumus, vienlaikus veidojot likumdošanas procesu.
Tātad Baznīcastāvēja ļoti tuvu tam, kas katrā valstī ir „alfa un omega”, - tiesībām.
Viens no praktiski svarīgiem religijas aspektiem ir valsts un Baznīcas attiecību veidi. Valsts un Baznīca ir savstarpēji saistītas, jo pirmkārt, valsts pilsoņi ir baznīcēni, un otrkārt, Baznīca darbojas daudzās valsts kontrolētajās sociālajās jomas. Abas pastav vienā teritorijā, vienā telpā un laika un, pat juridiski nosķirtas, turpina ietekmēt viena otru.
BAZNĪCAS VALSTS
Baznīvcas valsts ir suverēna teritorija, kurā ne tikai dominē viena religija, bet kura šīs reliģijas administrācija arī var tikt uzskatīta par suverēnu subjektu. Šādā sistēmā valsts varas īstenošana ir atkarīga no Baznīcas gribas un Baznīca ietilpst valsts aparātā. Tā faktiski ir teokrātija, viena reliģija, viena tauta un viena valsts. Baznīca šādā valstī zināmā mērā pārveršas par vienas konfesijas valstiski administratīvu organizāciju, un tas ir iespējams tikai monokonfesionālajā valstī. Baznīca vienlaikus ir arīvalsts struktūra. Vēsturē šādu piemēri ir Brandenburga un Prūsija, kur valdnieka religija bija valsts reliģija un Baznīca bija viena no valsts iestādēm, gluži kā kāda ministrija, kas īsteno valsts varu.
Lai kādu valsti varētu saukt par baznīcas valsti, jākonstatē, vai tajā ir spekā vesela virkne parādību:
…
