Frānsiss Bēkons (Bacon, 1561-1626) bija viens no pēdējiem renesanses laika domātājiem, kura darbos jūtama jau jauno laiku vēsmas. Līdztekus humānisma ideju rašanās, ģeogrāfiskajiem atklājumiem, dabas zinātņu straujajai attīstībai, tehniskas izgudrojumiem u.c. jaunatklājumiem pārejas posmā no viduslaikiem uz jaunajiem laikiem pastiprinājās atziņas par personīgās pieredzes un prāta lomu apkārtējās pasaules izzināšanā un cilvēku attiecību ar dabu (arī Dievu) pētīšanā. Turklāt līdz tam eksistējušie striktie bībeliskie ietvari šajā laikā kļuva par šauriem. Rezultātā 17.gs. radās nepieciešamība atrast vietu universālajā vēsturē arī visiem jaunatklājumiem un dabas zinātņu atziņām.
Starp daudziem citiem jautājumiem, kam pievērsušies renesanses domātāji, arī F. Bēkonam aktuāla šķitusi līdzšinējo cilvēces uzkrāto zināšanu pārvērtēšana, dodot sava laika zinātnes novērtējumu un parādot tālākos perspektīvos attīstības ceļus. Šajā nolūkā tika iecerēts apjomīgais darbs „Lielā zinātņu atjaunošana” (latīņu valodā - Instauratio magna scientiarum), kam autors gan paguva izstrādāt tikai divas daļas (publicētas 1620. un 1623.g.) .
Sacerējuma “Lielā zinātņu atjaunošana” pirmajā daļā “Par zināšanu cildenumu un vairošanu” Bēkons atzina, ka viņa laikā cilvēki zinātnei nepiegāja radoši, izmantoja tikai nelielu daļu zināšanu. Pēc viņa vārdiem visa zinātņu secība un pēctecība salīdzināma ar skolotāju un klausītāju, bet nevis ar izgudrotāju un to, kas izgudrojumiem pievieno ko izcilu. Autoraprāt, zināšanu vākšanā jāpielieto indukcijas metode, t.i. no atsevišķu faktu vai parādību novērošanas jāpāriet uz vispārīgiem secinājumiem. Savukārt faktu noskaidrošanai kalpo eksperiments.
F. Bēkons savā ziņā bija oriģināls ar to, ka zinātņu sfērā iekļāva arī vēsturi. Autors savā darbā izsakās, ka līdz viņa laikam tapušās vēstures klasifikācijas bija daudz par šauru, cilvēki līdz tam nebija aptvēruši visas jomas, kuras, viņaprāt, būtu jāiekļauj vēstures struktūrā, tādēļ viņš dod savu skatījumu uz vēstures strukturēšanu.
