Praktiskais novērojums.
Savu novērojumu izvēlējos veikt ar 2 gadus un 4 mēnešus jaunu meitenīti. Tikāmies novērojamā mājā, kur atradās arī mamma, tētis un 4gadīgais meitenītes brālēns. Tā kā šī ģimene man nebija sveša, tad novērojums ritēja bez grūtībām, un, manuprāt, arī bērns varēja uzvesties dabiski, nebaidoties no svešinieka, kas, manuprāt, ir diezgan liels pluss, kā arī prognozējams objektīvāks rezultāts.
Pirmkārt, gribu uzsvērt, ka priekš sava vecuma meitenīte ir ļoti labi attīstījusies, gan fiziskajās kustībās, gan verbāli, ko arī apstiprina meitenītes māte, informējot, ka bērnu dārzā tāda ir vienīgā. Šis fakts manī raisīja vēl lielāku interesi par rezultātiem, ko iegūšu pēc novērojuma.
Istaba, kurā atradāmies bija diezgan liela, vidus istabai bija plašs un tukšs, tāpēc ieņēmu visneitrālāko vietu istabas stūrī, iesēdos lielā, mīkstā krēslā, un paņēmu rokās pildspalvu un žurnālu, kurā stāvēja lapa, līdz ar to novērojums varēja sākties. Aptuveni kādas 10 minūtes, nekas nozīmīgs un interesants nenotika, kas arī ir pilnīgi saprotams. Tā kā zēns bija vecāks, un acīmredzot, kautrīgāks, tas arī pirmais neiesaistījās aktivitātēs. Pēc laika, meitenīte sāka stāstīt to, ko ir iemācījusies bērnu dārzā, un puisītis sakautrējies klausījās. Kad sarunas beidzās, no otras istabas, tika atstumtas 2 lielas kastes ar mantām, kas veikli un bez grūtībām, tika izgāztas lielās istabas vidū. Bērni sāka rotaļāties. Pēc rotaļām sākās dejas, kurās meitenīte gribēja iesaistīt arī mani.. Ar solījumu, par vēlāku piedalīšanos, pēc žurnāla izlasīšanas, veiksmīgi „atpirkos” un dejas turpināja bērni. Tie spēlēja, kas dārzā, dziedājā un rādīja dziesmiņu „Dipu dapu lācis nāk”, „Bugi, bugi”, „10 pirksitņi” un citas.
…