Romāna mākslinieciskās īpatnības.
Pauls Bankovskis 70.gadu Latviju apraksta tādu, lai neliktos, ka nebija nemaz tik slikti, ka vairs nav padomju laiku un ka neviena dzīvi, domāšanu, veselību un sejas krāsu neizbojā PSRS ideoloģija.
Mūsdienās cilvēki bieži stāsta, ka daudz neatceras no tā laika. Ja atceras, tad apgalvo, ka nemaz tik slikti neesot bijis.
Paulam Bankovskim nekad nav bijusi vēlēšanās atgriezties bērnībā vai skolas gados, jo viņam nekad nav šķitis, ka tas ir kaut kas baigi foršs.
Tas arī izskaidro vienu no iemesliem, kādēļ tapušas grāmatas par cilvēkiem un notikumiem 70.,80.gadu padomju Latvijā. Lai, to izlasot, negribētos teikt, ka nebija jau nemaz tik slikti.
Romānā ‘’Padomju latvijas sieviete’’ nav galvenā varoņa. Visi attēlotie ir cilvēki ar izbojātām dzīvēm un smagum smagām savstarpējām attiecībām. Romāns ir par to, kā dažas pavisam nenozīmīgas lietas tajos laikos varēja izčakarēt cilvēka dzīvi tā, ka pēcāk vairs nevarēja notikt nekas, kas sākumā bijis iedomāts. Cilvēki dzīvoja, neko nezinot viens par otru un nereti tikai aptuveni nojaušot, kas notiek ar pašu.
Romānā nemitīgi visdažādākajos veidos tiek bendētas ļaužu dzīves, bet tas viss notiek bez pliekani patētiskām intonācijām, bez sirdi plosošām traģēdijām, bez māksloti skarbas prātuļošanas. Varētu teikti, ka traģēdijas gan ir, bet tādas īpatnējas. Visas sižetiskās līnijas ved eksistenciālā strupceļā. Darbojošās personas gausi slīd pa nejaušību trajektorijām, neviens nekam nepretojas, nemaz nav spējīgs pretoties un diez vai arī pretestībai vai vismaz savas gribas izrādīšanai ir kāda jēga. Traģēdijas pārtop par absurdu , jo arī absurds ir viens no iedarbīgākajiem literatūras elementiem. Rodas iespaids par kaut kādu baisu, bezjēdzīgu, visu samalošu mehānismu, kuram dīvainā kārtā nemaz nav dzinēja, katrs cilvēks ir gan šī mehānisma sastāvdaļa, kas kustina citas detaļas, gan arī malšanas objekts. Tāds absolūti pašpietiekams mehānisms, kura vienīgā jēga - detaļas cita citu maz pamazām deldē, lauž un kropļo.
…
