Regīna Ezera, īstajā vārdā Regīna Kindzule, dzimusi Rīgā 1930. gada 20. decembrī. Hitleriskās okupācijas gados vasaras tiek pavadītas Kaibalā, Rembatē – laukos, šis laiks ir neaizstājams arī viņas pasaules atklāsmē.
“ Es nāku no tās tumšmatainās baskājes meitenītes, kas, stāvot zem milzīgā debesu kupola ar gana rīksti padusē, piepeši atklāja cilvēka attiecības ar laiku un telpu, apjauta dzīvības īslaicīgumu un dzīvības mūžīgumu – to, kas vēlākajai literātei uz visu laiku kļuva par pamattēmu.” ( Tabūns B. Regīna Ezera R., 1980, 21. lpp )
Pēc vidusskolas beigšanas R. Ezera studē LU žurnālistos, pēc augstskolas beigšanas strādā laikraksta “ Pionieris ” redakcijā. Gan triju meitu audzināšana, gan citas ģimenes rūpes prasa laiku, taču nespēj aizpildīt visu viņas dzīvi. Sākas iedziļināšanās literatūrā, sabiedrisko cīņu un kultūras vēsturē, dabaszinātnēs – tātad, patstāvīgas personības veidošanas darbs.
R. Ezera vasaras pavada laukos – Ogres rajonā, kas vēlāk kļūst par viņas pastāvīgu dzīves un darba vietu. Viņa cenšas rast savu dzīves un jaunrades ritmu, iemīlēt lauku vidi un cilvēkus, neignorējot arī pretrunīgo sava laika dzīvi.
Literāro darbību Regīna Ezera ( tolaik – Lasenberga ) iesāk ar bērnu žurnālistiku 1954. gadā. Pirmā publikācija ir kopā ar A. Legzdu uzrakstītā korespondence žurnālā “Bērnība”. 1955. gadā iespiests tēlojums “Pat īkšķis nelīdzēja”, kas pirmo reizi parakstīts ar pseidonīmu “Ezera”. Mākslinieciski gatavākais šī posma stāsts ir “Sāpes” ( 1958 ), kas bērnu literatūras ietvaros vairs īsti neiekļaujas. Ar 1955. gadu “Literatūrā un Mākslā” un “Karogā” publicētas vairākas recenzijas ar viņas uzvārdu un arī pseidonīmu.…
