Platons savā darbā “Valsts’’ apraksta kāda ir cilvēka daba salīdzinājumā ar valsti. Platons uzskata, ka cilvēkam ir alkatīgā un saprātīgā puse. Alkatīgā puse dzenas pēc naudas un mantkārības, bet saprātīgā apslāpē to. Cilvēki nav viens otram līdzīgi un katram ir sava daba. Lai pastāvētu valsts ir vajadzīgi vairāk kā četri pilsoņi. Tas ir nepieciešams, lai darbs tiktu paveikts pilnvērtīgi.
Platons uzskata, ka cilvēkā ir trīs dvēseles daļas: saprāts, kaisme un iekāre. pilnvērtīgs cilvēks ir tāds, kas dzīvo saskaņā ar savu prātu. Platona skatījumā patiesībā esamība ir idejas, tās ir tikai ar prātu sasniedzamas. Tieši šīs nemateriālās idejas veido materiālās pasaules būtību, lietas ir tikai ideju atdarinājums. Cilvēka daba ir arī draudzīga, jo savādāk nevarētu uzturēt sakarus ar pārējiem cilvēkiem un ja nebūtu citu cilvēku, tad nevarētu pastāvēt un izveidoties valsts. Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības radišanu, nevis uz atsevišķas personības audzināšanu. Viņš nebija individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko, pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums. Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. …